... drausmas... it kā pieceļos pēc brauciena... tāda savāziņā laimīga... jo savā gultā... pastaigāju pa māju... zvana telefons, nju ko pieeju, tur zvana viens no maniem mīļajiem cilvēciņiem... jautā, kad būšu mājas, saku, ka jau esu... cilvēks uzreiz tāds škrobīgs kļūst, es nesaprotu kāpēc... njā iemesls ir savā ziņā smieklīgi... jo cilvēciņš bēdājās par to, ka es nepalikšu pie viņas pa nakti... āāā... sweety... tas tā uzcēla gaarīgo... super... njuu ko njemos pa māju... ienāk mamma... nju domāju varbūt varbūt viņai kkaut mazliet interesēs tas, kā man gāja... njā... izrādās, ka varbūt arī interesēja... bet nju pirmais, ko viņa pateica bija tas, ka īstā laikā esi atbraukusi - tieši šajā naktī nomira Tava vecmamma... kas dzīvo tieši blakus mājā... ak dievs... es domāju, ka uzvietas nokritīšu... bet nē.... es vnk stāvēju ar muti vaļā skatījos mammmas acīs un pēc brīža novērsos ar asaru pilnām acīm vēros uz drēbītēm, ko tobrīd mazgāju.... un neteicu ne vārda, kad sekoja mātes vārdu plūdi... brr... kā to visu var likt kopā... necišu dzīvi...