N-tais žurnāls. Man vajag ik pa laikam izrakstīties. Tātad esmu nomodā aptuveni 4 stundas, ir gandrīz pusdienlaiks un manā kontā ir divas vīna glāzes. Būtu jāiet taisīt ēst un tad dušā, nez, vai plīts virtuvē darbojas. Ja ne, būs jāiet uz veikalu...
Ok, I screwed up. Es zinu, kāpēc šis viss notiek, un tas ir pelnīts. There is a price for everything. But I would do it again and again and again... So it was worth it.
Un man jau sen vajadzēja iemācīties dažas lietas. Kolēģi nekad nebūs tavi draugi. Nevajag viņiem pieķerties, nevajag pārāk daudz stāstīt aaand... don't take anything for granted, for fuck's sake! Es to visu darīju un nekad nenovērtēju to, ka man bija draugi, mašīnīte uz mājām aukstā ziemas vakarā vai vasaras sutoņā. I just took it for granted and when things changed I made up some crazy super painful drama in my head and then spilled it out and made everything really bad for myself.
Un man ir tik skumji, ka Mihai pāriet uz naktsmaiņām. Ir tā, ka tie cilvēki, kas mani ņēma savā kompānijā un palīdzēja man no pirmās dienas - nu, mums nekad tā īsti nebija saiknes. Ar viņu ir savādāk. Man žēl, ka es redzu to tikai tagad. Ir cilvēki, ar kuriem var sanākt tikai small talk un tad ir tie, ar kuriem sāc runāt un tad laiks pazūd. Un viņš pēc divām nedēļām aiziet.
Well, viņam ir taisnība. I shouldn't give a fuck. Es vēl esmu jauna, man ir brīvība, es neesmu piesieta ģimenei un pienākumiem, es varu darīt jebko. Un man ir jāpārstāj pieķerties, it never ends well. Bet tas notiek, ja pārstrādājas. Tu regulāri aizmirsti to, ka pastāv arī dzīve.