Pirms pāris gadiem man patika ēst. Es daudz gatavoju, jo biju atklājusi, ka man tas padodas, patīk un, kamōn, ir taču tik patīkami ēst barojošu, mājās gatavotu ēdienu. Man arī bija kāds, kuram gatavot un par kuru ikdienā rūpēties un kurš to novērtēja.
Tagad, pēdējo pusotru gadu, man burtiski nav bijis laika gatavot vai ēst vispār, jo es pārāk daudz strādāju. Un pirmo pusgadu no šī laika man bija vīrietis ar aknu cirozi, kurš ne ko tā īsti ēda, ne gribēja ēst, ne varēja ieēst. Ja arī pagatavoju superveselīgas, siltas vakariņas, tās netika ēstas, jo vakar jau esot ēdis un tik daudz viņam, nabadziņam, esot kaitīgi. Tā nu mēs pārtikām no kafijas un cigaretēm, un depresīvām sarunām par viņa Trainspotting stila jaunību un kopā nodevāmies darbahōlismam un paranojai. Tās nebija veselīgas attiecības.
Nabaga sirdzējs dabūja sev sirdī apses mietu un sakrita pīšļos, bet darbahōlisms man pieķērās un mani apsēda kā tāds nelabais gars. Bet pārāk ilgi ir ņemtas n-tās divpadsmitstundīgās maiņas, strādāts pa 14 dienām no vietas, brīvajās dienās ēdot končas, lētās Onestop picas un nespējot izrāpties no gultas. Un bildēs tāda riktīga čo ta vēl pussprāgusi, čo ta jau izkaltusi vobla.
Tagad mēģinu atsākt ēst un man riebjas. Kā es varēju tik ilgi nemanīt, ka visu laiku skrienu apkārt izsalkusi un nogurusi, jo man nekad nav laika normālai maltītei, ka nevaru dabūt lejā vairāk kā pusporciju jebkā, ka man vairs nekas negaršo un ka es izskatos pēc fucking sprāgoņa?
Tas ir tāpat kā studiju laikā, kad naudas nebija un pārtiku no āboliem, lētās baltmaizes un šokolādes batoniņiem, reizēm uzvārot makaronus vai putraimu biezputru (jā...). Vēlāk, kad naudas bija vairāk, es centos atsākt ēst arī ko labāku, bet man sākotnēji no visa metās nelabi. Jo es biju atradinājusies.