| 9:23a |
Kad biju maza, mēs ar māti un vecmāmiņu dzīvojām Liepājas komunaļņikā. Mums bija viena liela istaba ar mazāku istabiņu vienā stūrī. Tur bija logi, bet tos attaisīt nevarēja. Man šķiet, tie bija aiznagloti, jo patiešām neatceros, ka tie kādreiz būtu tikuši taisīti vaļā. Lielajā istabā uz palodzes stāvēja liels māla puķupods ar milzīgu alvejas augu. Pelēkbalti, nodriskāti mežģīņu aizkari. Skatīties tālāk negribu. Bet mums bija koka grīda, krāsota iepriekšējā gadsimtā. Krāsa vietām vēl bija saglabājusies, bet pa vidu bija iestaigāti, ieslaucīti un iešrubēti gaiši celiņi. Nu labi. Tur bija divas gultas, kas man tolaik likās milzīgi lielas. Viena man, otra omai. Pa vidu galdiņš, uz kura vienmēr stāvēja glāze ar indīgi zaļu struteņu uzlējumu. Vēl tur bija visādi skapīši un ledusskapis un drēbju skapji, kuros valdīja neiedomājams haoss un kuros pa roku galam samestās drēbes neviena no mums nekad nevalkāja. Tur bija milzīga, ļoti veca šujmašīna ar strīpainu pārklāju un aiz tās liela sekcija, pilna ar grāmatām, kuru lasīšana man vienmēr aizņēma visu brīvo laiku. Tas ir, kad es nespēlējos ar lellēm koncentrācijas nometnēs un gulagos vai neklaiņoju apkārt savā vaļā. Un pašā telpas vidū bija vecs koka galds, pārklāts ar netīru, gaiši zaļu vaskadrānu. Nemūžam nepateikšu, kas tur vienmēr stāvēja uz tā galda, bet skaidri atceros visus tos daudzos, lielos un nelielos griezumus un švīkas vaskadrānā. Kad biju maza, tas galds man likās tik milzīgs! Es tur vienmēr pildīju mājasdarbus un lasīju. Man varēja būt gadi 7-8, kad pie mums ievācās arī peles. Un tad bija viena tāda - maza un žigla, ar gaiši brūnu kažociņu un apaļām, apaļām austiņām. Es viņā burtiski iemīlējos! Kad biju istabā viena, viņa droši nāca, sēdēja uz galda pusmetra attālumā un vēroja mani, reizēm skraidīja turp un atpakaļ no viena gala līdz otram. Es viņu baroju ar siera krikumiņiem un nosaucu par Apaļausīti. Bet, kad sāku stāstīt pieaugušajiem par draudzīgo pelīti, tā nozuda un vairs nerādījās. Vēlāk mums uzradās žurkas, galvenokārt pieliekamajā. Bet tad man jau bija gadi 10-11. Māte teica, ka pagrabs esot ar tām pilns tā, ka čum un mudž un ka vajadzētu saukt kaitēkļu apkarotājus. Varbūt to vēlāk izdarīja Zita, nezinu. Bet tolaik es gribēju iet un draudzēties arī ar tām. |