zvana vecmamma, lai uzzinātu, vai es šovakar būšu mājās. nē! rīt? nē! piektdien? arī nē! un 19.? nē! smiekls.
jo man mājās garlaicīgi!

mans noskaņojums vēl joprojām ir aktīvs. gribas ballīti, gribas vasaru, gribas jautrību. tāpēc vakar nevarēju aizmigt, atradu mammas skapī smuku melnu blūzi un zābakus, kuri man apbrīnojamā kārtā der.
domāsim pozitīvi!
jājājā, nespēju nedomāt. jo mājās garlaicīgi un aizņemtās mani nesaprot.
vajag braukt uz Tūju, jo tur palika smukiem audumi un šujmašīna. kad paliks siltāks un kāds tur dzīvos, braukšu šūt. būs man jūrnieku svārki un zaļa auduma puķaina soma.

I just move my lips and my tongue and breathe and the sounds are made. But still, I do not say "I love you" easily.

cik cilvēkiem tu esi pateikusi, ka viņus mīli?
man tas nākas grūti vienmēr. vieglākais jau ir atbildēt "es tevi arī", bet tas nav tas pats.
bet ja nu tu jūti, ka nevari atbildēt ar to pašu... "es zinu"? tāda ir mana atbilde. dažiem ir smiekligas un neapdomātas, piemēram, "man prieks par tevi" vai "forši" :D

iešu pastaigāties pari tiltam. cerība satikt kādu sen nesatikto. un tad uz Teiku.
man beidzot prieciņš, jo nauda ieskaitījusies!

cheers

man tā dziesma skan nepārtraukti. klausījos citas dziesmas (visās nosaukumā bija "love"), sāku skatīties filmu, bet netiku pat pusē. noskaņa... vientulības pieskaņa.
es nedomāšu par viņiem, necentīšos satikt. kā būs, tā būs!
Once I ran to you. Now I'll run from you... - tainted love

p.s. jāatceras Kristīnei aizsūtīt Sūdus - Baltā kreklā

Jau jau dzīvot, tad dzīvot
puteņa brāzmās un zvaigznēs...
/Ā.E./

iedušošos, padzeršu kafiju un izdomāšu savu autfitu, lai varu doties uz izlaidumu. nedrīkst aizmirst puķes!

There are days when I exist simply to prove you wrong about me.

un šī ir tā diena.

labadiena!
taisos, lai brauktu pie radiņiem uz Ķengaragu, jo man paliek garlaicīgi. vakardien atkal saraudājos. tēvs grib, lai es brauktu pie viņa, bet kā lai es to daru, ja zinu, ka viņa sieva pret mani izjūt naidu. un es parasti nebraucu tur, kur mani negaida.
vēl vakadienas saruna ar Sabīni, kura sastāvēja no NEKĀ un viņas paziņojuma - mums šodien ir 4 mēneši-, pēc kura man gribējās ko pateikt, (sapsihoties, izplūst asariņās un beigu beigās izslēgt datoru), bet es klusēju, tad viņa pēc viena teikuma aizgāja. vareni. nu par ko lai mēs tagad runājam? uz jautājumu - kā tev iet? mana atbilde - normāli. varētu jau sākt stāstīt savu sāpi, bet why? lai viņa mani žēlotu? pfff nevajag!
turpinu taisīties. šo ierakstu rakstu jau 30min, bet ar pārtraukumiem.
man nav ko vilkt!

pamodos kā ierasts vēlu. sapnis bija murgains, bet es gribētu, lai daļa no tā būtu bijusi patiesība. tad es nedusmotos, bet piedotu. jāpiedod taču cilvēkiem, kas saprot savas kļūdas un mēģina laboties. nu tā no visas sirds. esmu sarkanīga, trauki nomazgāti, zobupasta beigusies, tāpēc iešu uz veikalu, pa ceļam apmeklējot pastu, lai Eužai nosūtītu vēstulīti. gribu uz jūru vai pie kāda cita ūdeņa, kur varētu gulēt.

What if you should decide
That you don't want me there by your side
That you don't want me there in your life.
/mana rīta dziesma: coldplay - what if/

un es domāju par to, kāpēc es negribu aizlaist prom viņu. iemesls - bail, ka neatradišu tik ļoti sev piemērotu otru cilvēku. tas tomēr ir grūti.
toreiz es citēju Dzelzīti:
-es mīlu tevi vēl, vai mani tu?
-jā!
kāda tagad būtu atbilde?

esmu viegli aizkaitināma. kāds ir pievācis manas matemātikas grāmatas!!! :@ aim sou engrii!!1 laikam jāiet pamācīties un laicīgi jāuzliek modinātājs. šodien vairs nav ko teikt. vismaz pagaidām.

to jau es sen zināju, bet tagad atkal atcerējos - es esmu privātīpašnieciska, man vajag cilvēku tikai sev. egoiste.
"Arī man, kā dažiem citiem cilvēkiem, ir tāda slikta īpašība – mazliet ignorēt citu lēmumus. Es nemīlu atkāpties, gribu paņemt un paturēt – īpaši to, kas sirdij vajadzīgs..."

es meklēju kādu, kurš liek man smieties, pat bez iemesla dod man mazu prieciņu. vienmēr tā ir bijis, ka Zane smejas. skumji bija, kad mamma man viendien jautāja, kur palikusi tā mazā meitene, kas vienmēr visās bildēs smaidīja.
neatceros, vai tas ieraksts ir redzams, bet vēl viens sīkums, pēc kā es atminos cilvēkus. tas ir acu skatiens. man patīk acīs redzēt dzirkstelīti. bija viens indivīds, kurš man patika, kad viņa acīs to redzēju, bet, kad vairs nebija ne miņas no šī spožuma, viņš likās pelēks. un es atceros, kā cilvēks skatās uz mani, acis taču pasaka visu...

jau 2 dienas man atkarība no tās dziesmas. un klausoties rodas sajūta, ka esmu iemīlējusies. jokaini :D

jā, mēs stāvējām uz tilta. tu teici, lai apstājamies un brīdi paklausāmies naktī. es nebiju nekad dzirdējusi, kā skan nakts. tā esot tava mīļākā skaņa. brīdi stāvējām un tad devāmies tālāk. tagad man ir dziesma, kas atgādina tevi, tā nav notverama, tā ir tur, uz tilta.

man patīk kolekcionēt atmiņas un nemanāmus sīkumus, kuri man atgādina cilvēkus, notikumus, sajūtas. tā var būt dziesma, dzejolis, vieta, smaržas, kas saistās ar kādu.

griežoties krēslā ar tējas krūzi, kurā ir biezumi, arī biezumi griežas. nezināju.

I was so busy missing you, I missed someone else standing right in front of me.

- kāpēc tu dzer? lūdzu, nedzer, kad es aizbraukšu!
- man liekas, ka es esmu garlaicīgs skaidrā. un dažreiz man ir šausmīgi vientuļi. es tevi mīlu.
- es zinu.
_________________

šodienas doma bija par to, kam jānotiek ar cilvēku, lai viņš izšķirtos par pašnāvību, kā jājūtas, lai spētu sev nodarītu ko tādu. un tad man ienāca prātā, ka arī es sev daru pāri, kad man sāp sirsniņa.



jā, dažreiz man bail par tevi. es neko nejautāju, nesaku, bet tu zini...

diena sākās ar zvanu, kurš mani pamodināja. un pirmais jautājums - vai tu vēl gulēji? - tika noraidīts. NĒ! bet šoreiz tiešām nepieklājīgi ilgi gulēju.

viņa atkal ir tāda, kādu es viņu iepazinu pirms diviem gadiem. un tas mazliet spiež arī man sparīgāk cīnīties ar lielajiem, apnicīgajiem darbiem, kuri krājas kaudzē (apsolu ķerties klāt jau pavisam drīz).

nē, viņa citādā šķautnē, skaldnē, leņķī arī bija pati.

krūzē piparmētru tēja, jo visas pārējās izbeigušās, bet man vajag siltumu. eņģelim, kas stāv uzticīgi uz galda, gandrīz noplīsusi galva, tas manis dēļ. smīnot pat mani, pretī, uz sienas, rakstīts, ka tu mani mīli. ha

viņš man nevar paskatīties acīs.

jau gandrīz gadu. es nezinu, kāpēc. vai viņam kauns? bailes? nevar...
pēdējoreiz tiekoties, kad es ar viņu runāju, pat tad viņš vairījās no manis.

vakar nevarēju aizmigt, jo domāju. nāca atmiņā vasara, tas nekaunīgais, dzirksteļojošais skatiens.