| 9:57a |
Rūpes
Kā pareizi sabalansēt raizēšanos par iespējamu neveiksmi un priecāšanos par reālo veiksmi?
Mēģināšu aptuveni konkretizēt veidu, kurā to domāju: piem., ja tu esi tēvs un tavs bērns rāpjas kokā vai ložņā pa kaut kādu metāla konstrukciju, un tu it kā gribētu priecāties par to, ka viņam izdodas, bet reizē tā kā gribas kko darīt, lai pasargātu no iespējamā kritiena un sasišanās.
Vai arī, piem., pašam kustoties, teiksim, arī rāpjoties tā kkur vai ar riteni braucot pa bīstamām vietām (teiksim, ātri nesties pa apsalušu klinšu celiņu), vai da kaut vai sērfojot - vot kā sabalansēt to koncentrēšanos uz izdošanos (smadzeņošanu par "kā varētu labāk") un prieku par procesu?
Zinkā: vienmēr taču var labāk. Vai tāpēc vienmēr tīri koncentrēties uz tehnisko lietu pusi? Bet, ja to nedara, tad jākļūst par tizleni un idiņu, kas reāli apdraud gan pašu, gan citus.
Tāda eksistenciāla dilemma. Vai nu dzīvot tā, ka foto/video materiālos viss ir skaistāk nekā dzīvē, vai tā, ka reāli neko neiemācies (jo nekoncentrējies, bet tikai priecājies).
Tātad: kā sabalansēt? Pēc kāda kritērija? |