October 30th, 2009

18 skābi apelsīni.

18 gadi. Daudz? Maz? Kā nu kuram. Es savos 18 jūtos dzīves lutināta un glāstīta, mesta pret zemi un mīņāta kājām, salauzta tūkstošos sīku gabaliņu un atkal salīmēta kopā. Bet līmējuma vietas jau nepazūd. Tās ir ierakstītas manā atmiņā un sirdī, reizēm viegli smeldzot un atgādinot, ka uzticēties var tikai vienam cilvēkam. Un šis cilvēks esmu es pati. Esmu baudījusi spirdzinošus saules staru glāstus, laiskus vasaras vakarus, gulšņājot ziedošā liepziedu smaržas ieskautā pļavā, kur smilgas un zemes bites rotaļājās ar manām kailajām pēdām. Aizmiršanos zemeņu saldmē. Esmu baudījusi tumšu un dzīvībai bīstamu ezera akaču vilinājumu, reizēm tiem arī ļāvusies. Esmu bēgusi un vajājusi, kritusi un cēlusies, smējusies un raudājusi. Esmu lamājusies kā vecs jūrnieks un čukstējusi ausī no kaisles maigi trīsošus vārdus. Tas viss - glāsti un pliķi, un vārdi kā asas pātagas ir mani veidojuši tieši tādu, kāda es esmu tagad. Es. Viena vienīgā, unikālā un brīnišķīgā. Mazliet saskrambātā, bet vienalga Lieliskā. Ir pagājuši 18 gadi, bet sevi iemīlēt sāku tikai tagad. Tādu, kāda es esmu. Neliete, viltīgā maita, klusā un kautrīgā meža feja. Tas viss mīt manī un to visu - katru savu vissīkāko personības šķautnīti es sāku iemīlēt.
              

From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: