Par februāri.

Dažbrīd es jūtos kā Bridžita Džonsa uzpūtīgu snobu un mūžīgu nepatikšanu pasaulē. Vai tiešām esmu par naivu 21. gadsimtam? Vai tiešām laiks skrien pārāk ātri, tik ātri, ka es, klupdama krisdama klumpačojot tam pakaļ, vienalga nevaru to noķert? Varbūt man jau no bērnības ir iepotēts lauku idilliskais romantisms, varbūt Rīga man patiesi ir pārāk liela un pārāk netīra pilsēta. Reizēm man liekas, ka, izejot ielās, nevaru paelpot - tik blīvs ir šis smirdoņas, izplūdes gāžu un drūmo seju smogs. Vai Čaks patiesi šo netīro ielu renstelēs un nolaistajos māju iekšpagalmos spēja saskatīt ko skaistu? Eju, laipojot pār brūnajām sniega žļurgām, kas sakrājušās uz gājēju pārejām un izmisīgi velku krūtīs gaisu, saspringti ieklausos pilsētas dunoņā, kas nežēlīgi plosa manas bungādiņas, platām acīm vēroju bomžus, pilsētas patiesās dvēseles. Es cenšos no visa spēka. Cenšos sajust, sasmaržot, sadzirdēt un pamanīt Čaku šajā smirdīgajā eposā, kas valda ielās. Kaut ar vissīkāko šūniņu sajust Viņa klātbūtni. Neizdodas. Ar visiem spēkiem raujos uz laukiem, ārā no pilsētas smoga. Zirgi rīta rasas pielietās pļavās... Migla sapinusies zirnekļu tīklos... Aizveru acis un jūtu uz skausta Viņas silto elpu. Vasara.