Jā, Westlife - What About Now, vēl viena dziesma, kas atgādina to pašu riebīgo vilšanos, arī šo klausoties, ir rūgtums.. Atceroties, kādā sajūsmā biju utt. Un no rūgtuma veidojas riebums.. Pret sevi, protams. Es jau visās savās nelaimēs un neveiksmēs vainoju sevi, nevis citus. Vismaz taisnīgi. Cik ilgi šitā es izdzīvošu, es nezinu, jau šobrīd citreiz man liekas, ka man ar steigu vajag kādu prāta klīniku, savādāk kādreiz apjukšu savās divējādajās (varbūt pat trejādajās) domās un versijās par sevi, un man vienkārši atpakaļceļa nebūs. Un vismazāk es gribu staigāt apkārt pilnīgi ķerta, neko nesaprotot un traucējot apkārtējos ar savu plānprātību.

Atgriežoties pie dziesmas.. Skaista dziesma, vislabākā vieta ir no 2:53. Tad arī asaras sariešas acīs. Un šo es rakstu ar cerību, ka redzot savas domas, varbūt kaut kas taps skaidrāk. Saka, ka jātic tam, ko vēlies. Man kaut kā grūti noticēt, ka šis ieraksts man palīdzēs. Man grūti noticēt, ka jebkas var man palīdzēt. Man ir grūti ticēt jebkam. Liekas, ka A.Kamī teiciens man der 1000000% - Ja nekam netici, ja nekur neredzi jēgu un nevari apliecināt nevienu vērtību, viss ir atļauts un nekam nav nozīmes!

Un man riebjas vārdu salikums - "es nezinu", jo.. JO es to esmu sākusi lietot tik bieži, ka nezinu, kā lai no tā atradinās, jo tas jau tā mazina manu mazo izlemtspēju,