gramatvedis

Bļa, es jau zinu, ka tev pie kājas daudz kas, plus viss tas, ko tava spītība spēj pievarēt, bet kopīgi piedzērušies mēs neesam.

tas ka mēs vairs neesam kopā ir kaut kas starp pasaules nesaderību un realitātes apspiešanu

Es jau domāju, ka viņa mani mīlētu dzērušāku. Tad esmu īstenāks.
Un pašam par to kauns. Pavisam, pavisam mazs, no sirdsapziņas nācis.

Tas taču ir traki, ka viņa no manis slēpj savas sirds lietas, bet mierīgu prātu izklāsta citiem.
Es iedomājos, tādējādi ar sevi sarunāju un mani tas neuzrunā. Neuzrunā!
Neesmu nācis šajā vietā taisnību līdz galam stāstīt.

Man ir sajūta, ka pret mani izturas tieši tā kā pret kādu citu, kuru brīdi mīlēja. Un man tas besī. Ne tā, ka besī tieši, savādāk tas notiek - liek justies nelaikā/nevietā šobrīd esam. Bet tā taču miers sevī nav...

Es rakstu telefonā divrindes bez sakara un patiesības. I poh pasaules mierus, kad tavu stāvokli kontrolē cits.

Tas tac ir traki. Viņa no manis slēpj savas sirds lietas, toties izklāsta citiem. A mani tas neuzrunā, i lai nbu jau. Da uzrunā, a ko es, te taisnību esmu atnācis stāstīt vai.?

Nemēģinu saprast, no kādām materiālām rezervēm viņa man uzdod jautājumu "Vai tu gribi tēju?"

jūties gudra, i viss būs labi

Tā kā visi gan jau ka visus, brīžiem es viņu vienkārši nepanesu.

Tava uzbūve ir tāda, kas izteikti piesaista vīriešus. Izteikti. Tad nu tas ir iemesls, kāpēc satiec savādniekus.

Attiecībā uz naudu, neatceros savu laiku ar viņu.