nu vispār jau nezinu, bet mani pēdējā laikā nomāc doma par pārāk ātri aizejošo laiku.. pārāk daudz mīņāšanās uz vietas, gadīšanas uz brīnumu un tā. zini nāve arī ir visai reāla perspektīva kādreiz. paflirtējam ar debesīm, apvemjamies no iekšējiem karuseļiem.. uzrakstām dzejoli un tad varbūt domājam primitīvāk - fuck for living , nē tas ir pārāk primitīvi. jebkurā gadījumā katra diena ir jauna diena un nevajadzētu ieciklēties uz ko tādu, kas nenesīs ligzdā pienu, bet varbūt tikai vienu īsu prieku. īsu. bet vajag mierīgi un ilgi, vislabāk mūžīgi