Zaļais Pūķis
Pavērās durvis, un istabā ienāca Zaļais Pūķis, skaists savā sulīgumā, trekniem apaļīgiem sāniem, bez kājām, virzīdamies uz priekšu tikai ar apakšdaļu. Oficiāla apsveicināšanās. Es viņu lūdzu ienākt pavisam. Viņš diemžēl to nevarot izdarīt, jo esot par garu. Durvīm tātad jāpaliek vaļā, kas bija visai nepatīkami. Viņš pasmaidīja pa pusei mulsi, pa pusei blēdīgi un iesāka: «Pēc tavas ilgupilnās vēlēšanās esmu atvilcies šurp no tālienes, noberzis vēderu pilnīgi jēlu. Taču es to darīju labprāt. Labprāt atnācu, labprāt piedāvāju sevi tev.»
Patiesība par Sančo Pansu
Sančo Pansa, kas ar to nekad nelielījās, gadu gaitā bija iemācījies novērst no sevis velnu, ko viņš vēlāk nosauca par donu Kihotu. Sančo Pansa piegādāja viņam vakara un nakts stundām romānus par bruņiniekiem un laupītājiem, kamēr viņš sāka nepārtraukti darīt visādas muļķības, bet, tā kā trūka noteikta objekta — par kuru nācās kļūt Sančo Pansam —, viņa kungs nevienam neko ļaunu nenodarīja. Sančo Pansa,
brīvs vīrs būdams, rimti sekoja donam Kihotam viņa klejojumos un tā atrada nozīmīgu un derīgu laika kavēkli līdz mūža galam.
Prometejs
Par Prometeju stāsta četras teikas:
Pēc pirmās iznāk, ka viņš nodevis dievus cilvēkiem, ticis piekalts Kaukāzā un dievi sūtījuši ērgļus, lai tie ēd viņa aknas, kas vienmēr auga klāt.
Pēc otrās — Prometejs, ciešot knābju cirtienu sāpes, arvien dziļāk iespiedies klintīs, kamēr saaudzis ar tām.
Pēc trešās — gadu tūkstošos viņa nodevība jau aizmirsta, to aizmirsuši dievi, ērgļi un viņš pats arī.
Pēc ceturtās — viss zaudējis jēgu un tāpēc apnicis. Dievi paguruši, ērgļi paguruši, brūce pagurusi un aizvērusies.
Neizskaidrojamas palikušas klinšu grēdas. Teika mēģina izskaidrot neizskaidrojamo. Tāpēc, ka tā nākusi no īstenības, tai atkal jāatgriežas neizskaidrojamībā.
Lija
Tā bija lija, kas knāba manas kājas. Kurpes un zeķes tā bija jau saplosījusi, tagad knāba pašas kājas. Nepārtraukti viņa cirta ar savu knābi, tad dažas reizes nemierīgi aplidoja man apkārt un atkal ķērās pie darba. Garām gāja kāds kungs, brītiņu paskatījās un jautāja, kāpēc es ciešot liju. «Es taču nespēju aizsargāties,» atbildēju, «tā atlidoja un sāka mani knābt; es, dabiski, centos viņu padzīt, mēģināju pat nožņaugt, bet tai kustoņa! ir milzīgs spēks, tā gribēja lēkt man sejā, tad labāk atvēlēju kājas. Tagad tās ir jau gandrīz saplosītas.» «Kālab jūs ļaujat sevi tā mocīt?» teica kungs. «Viens šāviens — un lija būs beigta.» «Vai tiešām?» es jautāju. «Un jūs varētu to izdarīt?» «Labprāt,» atbildēja kungs, «man tikai jāaiziet uz savām mājām un jāatnes šautene. Vai jūs varētu vēl pusstundiņu pagaidīt?» «To es nezinu,» atbildēju un sastingu sāpēs. Tad izteicu: «Lūdzu, pamēģiniet varbūt tomēr.» «Labi, es pasteigšos,» atteica kungs.
Lija pa šīs sarunas laiku mierīgi klausījās, skatīdamās gan uz mani, gan uz kungu. Tad es ieraudzīju, ka viņa visu ir sapratusi. Tā pacēlās augšup, tālu atliecās atpakaļ, lai pietiekami atvēzētos, un kā šķēpmetējs cirta knābi caur manu muti dziļi manī. Krītot zemē, jutu, ka atraisos, ka viņa noslīkst manās asinīs, kas piepilda visas dzelmes, plūst pāri visiem krastiem.
Poseidons
Poseidons sēdēja pie rakstāmgalda un rēķināja. Visu ūdeņu pārvaldīšana sagādāja nebeidzamas rūpes. Palīgdarbinieku viņam varētu būt, cik tik gribētu, un to arī bija daudz, bet, tā kā pret darbu viņš izturējās ļoti nopietni, tad ņēmās pārrēķināt visu otrreiz, un tālab palīgi maz ko varēja līdzēt. Nevarēja teikt, ka darbs viņu priecinātu, viņš darīja to tikai tāpēc, ka tas bija pienākums, un, kā mēdza sacīt, centās tikt pie jautrāka darba, taču ikreiz, kad viņam izteica tādu priekšlikumu, izrādījās, ka nekas viņam nepatīk tā, kā līdzšinējais darbs. Atrast ko citu bija ļoti grūti. Nevarēja taču viņa rīcībā nodot tikai kādu noteiktu jūru; turklāt rēķini tur nemaz nebija mazāki, tikai sīkāki un lielais Poseidons varēja ieņemt vienīgi vadošu amatu. Un, ja viņam piedāvāja kādu vietu, kas nebija saistīta ar ūdeni, tad, to iedomājoties vien, dievišķā elpa kļuva neritmiska, bronzas krūškurvis sāka strauji cilāties. Vispār viņa kaites neviens gan neņēma nopietni; kad valdnieks mokās, pat visbezjēdzīgākajā gadījumā jāmēģina izlikties, ka tu jūti viņam līdzi; patiesībā par īstu Poseidona atcelšanu no amata neviens ij nedomāja, no laika gala dievi viņu bija iecēluši par jūras valdnieku, un tā tam bija jāpaliek.
Visvairāk viņš skaitās — un tas bija galvenais cēlonis, kālab viņš bija neapmierināts ar savu amatu, — kad dzirdēja, ka citi iedomājas, it kā viņš vienmēr tikai braukājot pa viļņiem ar savu trejzari. Patiesībā viņš taču sēdēja šeit, pasaules okeāna dziļumā, un noņēmās ar rēķiniem, tikai reizi pa reizei uzbrauca ciemos pie Jupitera, un tā bija vienīgā pārmaiņa šajā vienmuļībā, kaut gan visbiežāk no šādiem braucieniem viņš atgriezās satracināts. Tā viņš jūras tikpat kā nedabūja redzēt, tikai no tālienes, kad steidzās uzkāpt Olimpā, un it nekad pa īstam nebija pa jūru braucis. Parasti viņš mēdza teikt, ka pagaidīšot līdz pasaules galam, tad atradīšoties kāds klusāks mirklītis un īsi pirms pašām beigām, pēc pēdējā rēķina pabeigšanas, varēšot paspēt ātri mazliet paceļot.
Poseidonam viņa jūras apnikušas. Trejzaris izkritis no rokām. Klusu viņš apsēžas klinšainajā krastā, un no viņa tuvuma apdullusī kaija velk līganus lokus ap dieva galvu.
Ķeizara vēstījums
Tev, vientuļais, nožēlojamais pavalstniek, niecīgā ēna, kas aizbēgusi no valdnieka saules uz vistālāko nomali, tieši tev ķeizars — tā stāsta — no savas nāves gultas sūta vēstījumu. Vēstnesim bija jānometas pie viņa gultas uz ceļiem, un vēstījumu tam iečukstēja ausī, tik ļoti svarīgs tas ķeizaram šķita, ka vēstnesim vajadzēja to atkal pie viņa auss atkārtot. Teiktā pareizība tika apliecināta ar galvas mājieniem. Un visu nāves liecinieku klātbūtnē — traucējošās sienas tika noārdītas, un uz plašām, augšupejošām kāpnēm visapkārt nostājās valsts dižvīri —, viņiem redzot, ķeizars nosūtīja vēstnesi. Viņš tūdaļ devās ceļā; būdams stiprs, nenogurdināms vīrs, izstiepjot uz priekšu te vienu, te otru roku, vēstnesis lauza ceļu caur pūli, un, ja kāds stājās ceļā, vēstnesis norādīja sev uz krūtīm, kur bija saules zīme, un tika uz priekšu viegli, kā neviens cits to nespētu. Taču pūlis ir tik liels un mājokļi stiepjas bezgalīgi tālu. Ja viņa priekšā atklātos brīvs lauks, kā viņš tad trauktos! Un drīz vien tu sadzirdētu viņu dūru līksmos klauvējienus. Taču viņš aizvien nopūlas, neko nepanākdams; atkal un atkal lauzdamies caur pils iekšējām istabām, nekad viņš tās nepievarēs; un, pat ja tas viņam izdotos, viņš tik un tā neko nepanāktu; pēc tam vajadzētu tikt cauri pagalmam, bet pēc pagalma — otrai, ārējai pils sētai, un tā tālāk, cauri gadu tūkstošiem; un, ja beidzot viņš izlauztos ārā pa pēdējiem vārtiem — kaut gan nekad, nekad tas nenotiks —, viņa priekšā būtu galvaspilsēta, pasaules centrs, pārpilns ar savām padibenēm. Neviens tur netiks cauri, kur nu vēl ar mirušā vēstījumu.
— Bet tu sēdi pie sava loga un sapņo par to, kad vakars nāk.
Pekinas ķeizars
Ja no tā visa mēs secinātu, ka ķeizara mums nemaz nav, mēs nebūtu tālu no patiesības. Atkal un atkal man jums jāsaka: varbūt nemaz nav ķeizaram uzticīgākas tautas par mums, dienvidniekiem, bet šī uzticība viņam nenāk par labu. Tiesa, uz mazas kolonnas pie ciema ieejas stāv svētais pūķis un kopš senseniem laikiem labvēlīgā laipnībā pūš savu ugunīgo elpu tieši Pekinas virzienā — tikai pati Pekina ciema iedzīvotājiem ir vēl svešāka nekā viņsaules dzīve. Vai tiešām ir tāds ciems, kur stāv māja pie mājas, pārklājot arī laukus, un tas stiepjas tālāk, nekā var redzēt no mūsu kalna, un šo māju starpā dienām un naktīm cilvēku ir kā biezs? Vieglāk nekā iedomāties tādu pilsētu mums būtu noticēt, ka ķeizars un Pekina ir kaut kas viens, gluži kā mākonis, kas mierīgi zem saules mainās laika ritumā.
Tādu ieskatu sekas ir arī mūsu itin brīvā, valdīšanai nepakļautā dzīve. Nekādā ziņā tā nav netikumīga; tādu tikumību, kāda ir manā dzimtenē, es nekur savos ceļojumos neesmu redzējis. Bet tā taču ir dzīve, kas nepakļaujas tagadējiem likumiem. Tā vadās no brīdinājumiem un priekšrakstiem, kas atnākuši līdz mums no seniem laikiem.
īsti tikumīgs tāds uzskats droši vien nav. Jo sevišķi duras acīs, ka tieši šis vājums ir svarīgākais mūsu tautas apvienošanās līdzeklis, un, ja var atļauties runāt visu, tad tas tiešām ir pamats, uz kura mēs dzīvojam. Pilnīgi skaidrs, ka nopelt to nozīmē uzbrukt ne tikai mūsu godam, bet, kas vēl daudz svarīgāk, graut visas mūsu iekārtas pamatus.
Ķīnas mūris un Bābeles torņa celšana
Vispirms jāpiebilst, ka toreizējie sasniegumi apjoma ziņā neko daudz neatpaliek no Bābeles torņa celšanas. Ja cilvēks domā, ka ar šīm būvēm viņš izpaticis Dievam, tad tas nepavisam tā nav. Es to atgādinu tāpēc, ka mūra celtniecības sākumā kāds zinātnieks uzrakstījis grāmatu, kurā ļoti pamatīgi salīdzināja šīs būves. Viņš mēģināja pierādīt vai nu to, ka Bābeles torni neizdevās uzcelt nevis to cēloņu dēļ, kurus parasti piemin, vai arī to, ka šie visiem zināmie cēloņi tomēr nav galvenais. Viņa pierādījumi pamatojās ne tikai uz rakstiem un nostāstiem, viņš it kā pats esot personīgi pētījis un turpat uz vietas noskaidrojis, ka tornis sabrucis aiz pamatu vājuma un ka tam bijis jāsabrūk. Šajā ziņā mūsu laiki ir aizgājuši tālu priekšā tiem senajiem laikiem. Gandrīz katrs mūsu izglītotais laikabiedrs ir celtnieks pēc profesijas un nemaldās pamatu jautājumos. Taču zinātnieks pēc tā netiecās, viņš apgalvoja, ka tikai lielais mūris pirmoreiz cilvēces vēsturē derēs par nekļūdīgu pamatu jaunam Bābeles tornim. Tātad vispirms jāceļ mūris un pēc tam tornis. Grāmata toreiz gāja no rokas rokā, bet es, atzīstos, vēl līdz šim laikam pilnībā nesaprotu, kā viņš domāja celt torni. Kā tornim par pamatu var būt mūris, kas taču nav aplis, bet tikai pusaplis vai ceturtdaļaplis? Tas varēja būt teikts tikai pārnestā nozīmē. Bet kam tad mūris, kas bija kaut kas faktisks, patiess, ko ar savu dzīvi un pūlēm bija radījuši simttūkstoš!? Un kāpēc šai grāmatai bija pielikti torņa plāni, tiesa, diezgan miglaini, arī sīki izstrādāti priekšlikumi, kā šai varenajā jaunajā celtnē apkopot visus tautas spēkus?
Tolaik — šī grāmata ir tikai viens piemērs — galvās valdīja liels juceklis, iespējams, tieši tāpēc, ka tik daudzi mēģināja vērst savus meklējumus uz vienotu mērķi. Cilvēka būtība, neapdomīga pašos pamatos, būdama pēc dabas kā viegli saceļam! putekļi, nepanes nekādas važas, un, ja tā pati sevi pie kaut kā piesaista, tad drīz vien sāk raustīt šīs važas, raustīt un graut mūri, ķēdes un sevi visās pasaules malās.
apathetic