 |




 |
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |
1. Man patīk tas, kā viņa smaida. 2. Man patīk smaržas, kuras viņa lieto. 3. Man patīk tas, kā viņa uzdod jautājumus, par visu, par ko vien ir iespējams kaut ko pajautāt. 4. Man patīk skatiens, ko viņa man velta katru reizi, kad es viņu satieku. “Čau, Einār!” skatiens. 5. Man patīk veids, kā viņa apliek savas rokas man ap pleciem. 6. Man patīk dzimumzīmīte uz viņas kreisās rokas mazā pirksta kauliņa. 7. Man patīk tas, kā viņa mēdz savu sejiņu slēpt matos. 8. Man patīk tas, kā viņa neļauj man viņu apklusināt. 9. Man patīk tas, kā viņa mani kutina. 10. Man patīk loģika, caur kuru tiek filtrētas manis pateiktās frāzes. 11. Man patīk ironija, kas pavada viņas frāzes. 12. Man patīk tas, kā smaržo viņas mati. 13. Man patīk tas, cik mīļi nevērīgi viņa samet mantas savā somiņā. 14. Man patīk tas, kā viņas gredzeni mēdz durties manos pirkstos, kad mēs sadodamies rokās. 15. Man patīk brīži, kad viņa mēdz spītēties. 16. Man patīk veids, kā viņa lēni mirkšķina ar garajām skropstām rotātās acis. 17. Man patīk tas, kā viņas sirsniņa mēdz dauzīties. 18. Man patīk uz savas ādas sajust viņas elpu. 19. Man patīk tas, cik mīļi viņa ir spējīga nobučot manu vaigu. 20. Man patīk tas, kā viņa runājot izmanto acis, rokas, mīmiku, nopūtas utt 21. Man patīk leksika, kuru viņa lieto. 22. Man patīk disks, kuru viņa ir uzcepusi. 23. Man patīk tas, kā viņas augums māk piekļauties manējam. 24. Man patīk viņas austiņas. 25. Man patīk tas, kā viņa izskatās aizmigusi. 26. Man patīk tas, kā viņas matu šķipsnas kutina manu seju. 27. Man patīk vērtību skala, pēc kuras viņa izvērtē lietas. 28. Man patīk viltība, kas mirdz viņas skatienā. 29. Man patīk tas, kā viņa prot murrāt. 30. Man patīk tas, kas viņa ir.
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |



 |
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |
Uz mana glada stāv lode. Cik nu spēju spriest [pēc uzbūves, formas un materiāla] - ložmetēja lode, 1ajā Pasaules karā izmantota vācu armijā, Maxim vai Maschinengewehr 08 tipa ložmetējos. Parasts metāla gabaliņš. Man nau ne jausmas, kādēļ es aizdomājos par to, ko šis metāla gabaliņš man spētu pastāstīt [ja mēs pieņemam, ka viņam būtu mute [turklāt arī maņu orgāni [acis, ausis, deguns], lai sevī uzņemtu info, ko man pavēstīt]. Visu to, kā 20tā gadsimta sākumā viņu no rūdas izlēja kara vajadzībām, to, kā vācu strādnieki, risinot savas vācu strādnieku ikdienas sarunas, kastes ar manu lodi un viņai līdzīgo tūkstošiem krāmēja mašīnās, lai transportētu uz austrumu fronti, to, kā miniatūra gāzes eksplozija viņu caur sakarsušu stobru izsvieda kaujas laukā [sc, ar nolūku kādu sakropļot vai nogalināt [sc, domājams kādu manu tautieti]], skaņu un izjūtas, kad viņa, netrāpījusi mērķim, ieurbās kāda koka stumbrā, to, kādas domas viņas smadzenītēs [ja mēs pieņemam, ka arī tādas eksistē] risinājās daudzajos gadu desmitos, līdz koku nocirta kāds mežstrādnieks, to, kādiem vārdiem Berkāns lamājās, kad lodes korpuss salauza viņa zāģa ripas un to, kā pēc sņabja, eļļas un sviedriem smirdošs Robis reiz viņu man uzdāvināja. Par piemiņu.
ehh, es laikam pārlieku daudz fantazēju.
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |

|
 |
|
 |