Uz mana glada stāv lode. Cik nu spēju spriest [pēc uzbūves, formas un materiāla] - ložmetēja lode, 1ajā Pasaules karā izmantota vācu armijā, Maxim vai Maschinengewehr 08 tipa ložmetējos. Parasts metāla gabaliņš. Man nau ne jausmas, kādēļ es aizdomājos par to, ko šis metāla gabaliņš man spētu pastāstīt [ja mēs pieņemam, ka viņam būtu mute [turklāt arī maņu orgāni [acis, ausis, deguns], lai sevī uzņemtu info, ko man pavēstīt]. Visu to, kā 20tā gadsimta sākumā viņu no rūdas izlēja kara vajadzībām, to, kā vācu strādnieki, risinot savas vācu strādnieku ikdienas sarunas, kastes ar manu lodi un viņai līdzīgo tūkstošiem krāmēja mašīnās, lai transportētu uz austrumu fronti, to, kā miniatūra gāzes eksplozija viņu caur sakarsušu stobru izsvieda kaujas laukā [sc, ar nolūku kādu sakropļot vai nogalināt [sc, domājams kādu manu tautieti]], skaņu un izjūtas, kad viņa, netrāpījusi mērķim, ieurbās kāda koka stumbrā, to, kādas domas viņas smadzenītēs [ja mēs pieņemam, ka arī tādas eksistē] risinājās daudzajos gadu desmitos, līdz koku nocirta kāds mežstrādnieks, to, kādiem vārdiem Berkāns lamājās, kad lodes korpuss salauza viņa zāģa ripas un to, kā pēc sņabja, eļļas un sviedriem smirdošs Robis reiz viņu man uzdāvināja. Par piemiņu.

ehh, es laikam pārlieku daudz fantazēju.