|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
- Cik ilgi tu šito rasēji? Pauls smaidīja. Viņam bija šermuļus uzdzenošs smaids, šermuļus uzdzenošs skatiens, vispārīgi - viņš bija baigais frīks. Šķiet, pats bārdainākais cilvēks skolā. - Kādas 2 stundas... varbūt 3.. Viņš vēl joprojām smaidīja. - mhm Es noņurdēju un ar nepatiku vēlreiz palūkojos uz viņa rasējumu, iekšēji saviebos un atzinu, ka viņam tik tiešām ir iemesls smaidīt. Rasējums bija nepieklājīgi glīts. Gluži tāpat kā viņa iepriekšējais. Vai priekšpēdējais. Vai jebkurš pirms iepriekšējiem, kurus vien manas acis bija skatījušas. Viss, ko vien viņš rasēja, viņam sanāca smuks kā miice, kamēr mani rasējumi konstanti izskatījās pēc dirsas, neatkarīgi no tā, ko/kā/cik ļoti es biju centies radīt. whaevaa.
Kājas uzlicis uz krēsla, es kopā ar Gunčāru sēdēju foršajā vietā pirmā stāva gaitenī. Tajā, kur sēž krutie cilvēki. Tajā, kurā man tik ļoti patīk, jo puskrēsla un masīvās kolonnas sniedz lielisku iespēju sēdēt un vērot citus, pašam paliekot relatīvi nemanāmam [cik nu nemanāms cilvēks spēj būt]. Es tik tiko biju uzrakstījis nu vienkārši LIELISKU kontroldarbu ķīmijā, kura lieliskā atzīme man lieti noderēs, pretīga skolas diena tuvojās beigām, vēderu sildīja tēja un es tik tikko biju saņēmis sms ar daudz, daudz bučām. Dzīve bija forša. - Ei, Gunčār, viss, kas vien ar mums notiek, beigu beigās beidzās labi, vai ne? - Mhm. Pauze. - Forši. Kapēc tā? - Jo mēs esam krutie džeki. Ērti. Ļoti ērti. Ehh, kā es vēlētos uzņemt filmu par dzīvi.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
no mirkoautobusa tik tikko izkāpis džeks, manāmi iereibis piestreipuļoja man klāt un uzsita uz pleca. es savā parastajā, diezgan ātrajā gaitā devos mājup, jutos diezgan pārsteigts. "ei, tu esi labs kadrs.", viņš noteica, īsti mani neuzlūkodams, taču neskatīdamies arī man garām. es biju gandrīz drošs, ka viņš šķielē. vismaz dzērumā. skaidrā, visticamāk, viņa dzīve mainījās par visiem 180 grādiem, viens no milzīgās ļautiņu masas, kuri tikai nedēļas nogalē savus dzīves grožus palaida vaļīgāk, taču tas simtprocentīgi nozīmēja pamatīgu aizliešanos. es notriecu viņa roku no sava pleca, pagrūdu viņu nostāk un palūkojos viņā ar savu parasto šādiem gadījumiem "es uzprasos uz kašķi" skatienu. "viss mierā" viņa balss nošļupstēja un viņš pats aizvilkās pāris soļus nostāk. priekškars krīt.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|