- Cik ilgi tu šito rasēji?
Pauls smaidīja. Viņam bija šermuļus uzdzenošs smaids, šermuļus uzdzenošs skatiens, vispārīgi - viņš bija baigais frīks. Šķiet, pats bārdainākais cilvēks skolā.
- Kādas 2 stundas... varbūt 3..
Viņš vēl joprojām smaidīja.
- mhm
Es noņurdēju un ar nepatiku vēlreiz palūkojos uz viņa rasējumu, iekšēji saviebos un atzinu, ka viņam tik tiešām ir iemesls smaidīt. Rasējums bija nepieklājīgi glīts. Gluži tāpat kā viņa iepriekšējais. Vai priekšpēdējais. Vai jebkurš pirms iepriekšējiem, kurus vien manas acis bija skatījušas. Viss, ko vien viņš rasēja, viņam sanāca smuks kā miice, kamēr mani rasējumi konstanti izskatījās pēc dirsas, neatkarīgi no tā, ko/kā/cik ļoti es biju centies radīt.
whaevaa.

Kājas uzlicis uz krēsla, es kopā ar Gunčāru sēdēju foršajā vietā pirmā stāva gaitenī. Tajā, kur sēž krutie cilvēki. Tajā, kurā man tik ļoti patīk, jo puskrēsla un masīvās kolonnas sniedz lielisku iespēju sēdēt un vērot citus, pašam paliekot relatīvi nemanāmam [cik nu nemanāms cilvēks spēj būt]. Es tik tiko biju uzrakstījis nu vienkārši LIELISKU kontroldarbu ķīmijā, kura lieliskā atzīme man lieti noderēs, pretīga skolas diena tuvojās beigām, vēderu sildīja tēja un es tik tikko biju saņēmis sms ar daudz, daudz bučām. Dzīve bija forša.
- Ei, Gunčār, viss, kas vien ar mums notiek, beigu beigās beidzās labi, vai ne?
- Mhm.
Pauze.
- Forši. Kapēc tā?
- Jo mēs esam krutie džeki.
Ērti. Ļoti ērti. Ehh, kā es vēlētos uzņemt filmu par dzīvi.