| Doriana Greja portrets. |
3. Feb 2017|15:11 |
Tas ir jāuzraksta, jo šī izrāde ir pietiekami iespiedusi grumbu pierē, poētiski izsakoties, lai tas būtu pienākums. Sākšu ar dažām īsām tēzēm, kas raksturotu manu pēcgaršu, gan atzīstos, ka uz karstām oglēm esmu apreibis gan burtiski, gan pārnestā nozīmē joprojām. Pirmais cēliens bija ģeniāls, ja atskaita tās desmit minūtes, kuras šķita "wtfk" un pamodies, atrāvies no sajūtas. Atkāpei, nezinu cik ilgi viss tas bija, bet pulkstenī nepaskatījos ne reizi. Scenogrāfija - Vilkārsis manuprāt uzbūvēja, atceraties to kubu ar spoguli iekšā, kas mainīja un mānīja realitāti? Izskatās labi, melnais moltons iesūc, notušē fōna statistus, bet slīpais ekrāns pie pareizā izgaismojuma akcentē būtisko koncertbedrē. Bļāviens, es rakstu haotiski un nesaprotami, bet turpināšu. Leimane tīrs sekss uz skatuves, bet kāda velna pēc, Laura, vajadzēja to visu sadirst ar tekstu viņai?! Apzināti, nedomāju, bet tādu skaistumu kustībās un iedzimtā ķermenī nevajadzēja sabojāt. Dainis ar Juri kā jau iespēlēts skatuves pāris - trāpīts! Ziniet tādu stulbu teicienu: "piderass labā nozīmē"? Īsāk nepateikšu un atbilstoši. Izrāde vēl nav gatava, bet kilograms kultūras ir, būs un garantēts. Lieku roku uz Bulgakova romāna un parodēju svēto solīšanos.
***
Afterpārtijs bija tieši tik lielisks un...interesants, ka nākas citēt nerakstīto likumu - kas notiek teātrī, tas paliek teātrī.:) |
|