| SA+ |
[2. Dec 2011|13:38] |
Piemērs, kā nevajag rakstīt. Kļūdas meklējiet paši un uzskatu, ka šis raksts nav cienīgs būt maksas sadaļā, tādēļ riskēju iepostēt pilnīgi atklāti, nevis kā parasti freidlistei.
...bet ceturtdienās – divkārt
Ivars Ošiņš autors 2011-12-02 09:45
Ufai negriezām ceļu - nevienā laukuma daļā...
Foto: salavat.ru
Vai atceraties bērnu dienu grāmatiņas naivi jauko vēlējumu: „lai Tev daudz laimes, bet ceturtdienās – divkārt”? Tad nu tā divkāršā ceturtdiena ir piedzīvota, jo pieveikta vienīgā KHL komanda, kura līdz šim RD bija neuzvarama, pret kuru tika gūts tikai viens punkts un kopējā vārtu attiecība rādījās divkārt Dinamo par sliktu (13:26). Miegā laisties ceturtdienas vakarā varējām ar izpildīta pienākuma apziņu, jo uzvaru izcīnīja tāpat HK Rīga savā JHL mačā. Patiesi: ceturtdienā divkārt!
Pret neuzveicamajiem tatāriem bažas bija lielas: pēdējā spēle nogurdinošajā piecu sacensību tūrē. Ufā skatītāji to spēlīti saprot, spēj novērtēt ne tikai savējo Salavatu Julajevu (tatāru nacionālais varonis, atšķirībā no Lāčplēša – reāla persona), bet arī sāncenšus. No Rīgas Dinamo gaida skaistu izrādi. Vai spēsim? Jo vairāk tāpēc, ka izbraukumam iecerētās trīs uzvaras jau ir izcīnītas?
Ufā noformējums rādās pašreizējo Gagarina kausa turētāju cienīgs. Lielā hokeja gaisotnei atbilst arī abu komandu sniegums: spēle kopš sākta gala risinās gana ātri, no viena gala līdz otram. Tikai... brīžiem man tā atgādina laba deju ansambļa noslīpēti saskaņotās darbības, jo retie vārtu momenti jākrāj kā sīkstulim dālderi.
4. minūtē Karsums šauj un netrāpa stūrī, tūdaļ Saprikins viņā galā pārbauda Holtu (kurš ir jau aizmirsis par Novosibirsku). Pēc trim minūtēm Šindels, šķiet, iemetīs ar varenu vēzienu, taču jaunais, bet jau prasmīgais Davidovs pamanās skart ripas maliņu. Ar to pietiek, lai līdz vārtu guvumam būtu jāpaciešas līdz spēles 15. minūtei. Tad ir noraidīts Salavats Radulovs, un Dinamo apliecina savas KHL vairākuma meistaru tiesības: Lundmarks vārtpriekšā nospēlē kā tenisa zvaigzne, ietriecot ripu tīklā no gaisa. Pirmās trešdaļas ļoti džentlmeniskā, kaut skatāmā, spēle liek dzīvot klusās cerībās pēc vairāk: pēc sviedru un asiņu smārda vīru cīniņā. Un negribas pat noticēt Toļika sacītajam: Salavats trešdaļā paveicis vien četrus būrī tēmētus metienus...
Otrajā trešdaļā mazo gulbīšu deja ātri vien pajūk, jo laukuma saimnieki nepiekāpsies neparko. Agrāk jau vairākkārt Ufa pret mums atspēlējusies arī no dziļākiem mīnusiem. Lielākā un labākā daļa Latvijas pirmiedzīvotāju kļūst mitri un bāli, kad, tatāriem mūsu vārtus vairākumā lencot (noraidīts Podziņš) Holts pazaudē nūju. Taču Kriss ar plikām rokām likvidē divus vārtu momentus – nudien, te ir īsti vietā tas bieži nevietā lietotais bļāviens: fan-tas-tis-ki!!!
Bailīgi ir arī nākamajā mazākumā, tomēr SJ nespēj un RD neļauj to izmantot mājnieku labā. Skatītāji ar savējiem nemierā – izsvilpj! Kam patīk korekts džentlmeņu hokejs, kam nepatīk, taču viss virzās uz pieaugošu sasprindzinājumu. Viss pareizi: dramaturģiski pareizā izrādē situācija lielāko spriedzi sasniedz pēdējā cēlienā, pēdējā ainā. Tad seko atrisinājums. Hokejā – kam par labu?
Tā arī notiek. Atceramies, ar ko beidzās 1:0 pārsvara turēšana pret ASK Sanktpēterburgā, un neatkāpjamies. Savukārt Salavats ir cēlies kaujai kā sendienās pret cara varu. Apmalē iegrūž Sotnieku, iepriekš jau traumu guvis Nieminens. Radulovs Cibuļskim nikni iebliež ar elkoni. Tatārus spārno doma: kaut tikai iemest pirmos vārtus, un tad maisam gals tiks vaļā...
Turpinās dūriens pret dūrienu, Dinamo vienu minūti iztur pat lielo mazākumu (Laviņš par 5 soda minūšu cenu uzsita asini Saprikinam). Bet jau iepriekš, kad noraidīti divi strīdnieki un laukumā lielāks plašums, Galviņš lieliski izvirza trieciensmailē Miķeli Rēdlihu, kurš aiziet kā vējš un iemet kā juvelieris. 2:0 jau ir solīds, bet ne pilnīgi drošs pārākums. 53. minūtē Ufa gavilē, jo šķiet, ka ripa tikusi Dinamo būrī. Tiesneši domā citādi. Vēl pēc trim minūtēm urravām ir dibināts iemesls: Tatarstanas vētra beidzas ar Salavata Jemeļina raidījumu šaurā spraudziņā starp Holtu un vārtu stabiņu. Vairs tikai 2:1.
Nu skatītājam ir: mammīt, kur tavi balderjāņi, kur mans Aldara ališ?!
Roka trīc, vairs nevaru pierakstīt. Cik var pārbaudīt likteni? Izrādās, ka var – ar tādu aizsardzību, kā RD un ar Holtu vārtos. Ja agrāk Luceniusa un Grigorenko kikboksa mačs NHL stilā ar nomestiem cimdiem pieteica lielāko saspringumu (mūsējais vinnēja pēc punktiem), tad pēdējās minūtēs tā ir pārpārēm. Dinamo pienāk septītais mazākums spēlē, un Ufa ceļas pēdējai kaujai zem karoga: „Jūs mums metiet, cik variet, mēs jums iesviedīsim tik, cik vajadzēs”. Vienubrīd ir seši laukuma spēlētāji pret četriem, ir Dinamo raidījums dažus centimetrus garām tukšiem vārtiem, ir brīvā cīņa iemetiena brīdi, kad pret Spruktu 2 minūtes nopelna Svitovs. Ar to tad izšķirts iznākums, mājnieki neiztur saspringumu. Vēl četras sekundes, iemetiens pie RD vārtiem, ripa mums, metam to ārā no zonas, un – cauri! Uzvarēts arī Salavats Julajevs. Žurnālista trīs izbraukuma uzvaru cerējums pārpildīts līdz četrām pārvestām uzvarām. Būtu PSRS laiki, teiktu, ka esam stahanovieši. Tikai... PSRS laikā vārtos nestāvētu Kriss Holts.
Tā vien šķiet, ka pēc tāda mielasta no Ufas vakarā pašu mājās HK Rīga jauniešu sniegums pret Jekaterinburgas Auto vairs necik negaršos. Taču arī jaunie hokejisti ieliek savu artavu ceturtdienas dubultpriekā. Nepiederu pie tiem hokeja zelētājiem, kas visu laiku spriedelē un cer uz kādu nezināmu nākotni (atceraties: tagadējā padomju cilvēku paaudze dzīvos komunismā). Gribu labu izrādi tūliņ un tagad – jau šovakar. Un HKR to parādīja – protams, ar jaunatnei raksturīgo snieguma drudžainību. Bet tādēļ jo interesantāk.
Rīdzinieki ar Straupes metienu no vārtsarga paduses realizēja jau otro vārtu momentu kopš spēles sākuma. Tad bija labu laiku jāgaida līdz 3:0 otrajā trešdaļā. Trešos iemeta rezultatīvākais komandas puisis Dobreņkijs brīdī, kad Auto atradās mazākumā jau ceturto reizi – iepriekšējās reizēs rīdzinieki netika galā ar saspēles sakārtošanu, bet tālāk – viss kārtībā.
Bija vairāki, triju tiesnešu nesaskatīti pārkāpumi no viesu puses, bija arī jauneklīgas pašpārliecinātības brīdis rīdziniekiem trešās trešdaļas sākumā, par ko bija jāsamaksā ar bažām pie 3:2. (Tāpat kā Ufā, arī Rīgā klusu cerējām uz sausu rezultātu). Visā spēlē viesiem bija septiņi noraidījumi, un pelnījuši viņi bija vairāk par desmit. Galu galā Ševčenko un Jepalovs izdzēsa jebkādas Auto cerības uz panākumu Rīgā. Beigu signāls pārtrauca kārtējo HKR uzbrukumu. Atmiņā palika uzvārdi: Straupe, Ševčenko, Bukarts (kas likumsakarīgi), Lipsbergs, Tambijevs...
Mačs kā izrāde bija skatīšanās vērts, tomēr to Piņķos vēroja tikai radi, draugi, paziņas un kāds pirmais treneris. Manuprāt, nebūtu nemaz pārlieku sarežģīti radīt līdzjutēju klubu no skolu jaunatnes pie Hokeja kluba Rīga pēc Dinamo parauga. Ar pilnu jaunatnes iecienītu, emocionālu gaisotni. Kā pietrūkst – iniciatīvas vai materiālā atbalsta? Piāristiem nesniedzas rokas vai pietrūkst atalgojuma? Katrā ziņā politiķu padomnieki ir pārliecināti: ar izstrādātu public relation pat tjotjas Motjas ālavo govi var ievēlēt saeimā.
Un ceturtdienās – divkārt... |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}