|
13. Dec 2010|13:48 |
Es stāvēju rindā kādā lielveikalā, rindā no 5 cilvēkiem (LOL, to padomju cilvēkam nesaprast) un iedomājos. Laikam man trūkst veikala aromāta, tagad vai nu smird, vai ir bezpersoniska - nekāda.
*Pašā bērnībā, tādā ciemā ko neviens pat nezin - Daksti. Vietējā veikala arōma buķetē bija krāsainie zīmuļi, cukurotās ledenes un neatkārtojamais plastmasas smārds no tādiem izstrādājumiem kā peldriņķis vai pelotka ar zvaigzni un pagoniem, komplektiņš mazam vīram. Pārtikas smaržu neatceros. Patika.
*Tad Ērģemes pagasta veikalā - svaiga maize, eļļainas govju ķēdes un cinkoti skārda spaiņi, kopā ar kolorīto kolchoznieku smārdu nošmulētās darba drēbēs. Patika.
*lauķenes veikals - sausais ķīselis, svaiga maize un saplīsusi konservēto zaļo tomātu burka. Īpatnēji, bet patika.
*Kultūrpreces - ōōō, tas ir īpaši. Gumija, fotopreces un trijstūra formas papīra līme, igauņu laikam. Un reizēm maxell melnās hroma kasetes + burbuļpūšamie.
*Smiltenes sporta preču veikals - novusgaldi, āda un skočs.
*Tās pašas pilsētas ēdnīca - krāsainie logi ar penci un tomātsulu. Zil 130 kabīne.
*Cēsīs pirmais kooperatīvais - ķīmija, košļenes, elektrozaļas kurpju šņores un korejiešu kasetes, baigais ārzemju mikslis. Patika.
*Ā un kinoteātris pēc dermantīna un samīdītiem piparmētru zirnīšiem, tolaik popkorna vietā. |
|