| Tikai Rīga, tikai Dinamo! |
26. Jul 2010|15:49 |
Atļaušos ielikt rakstiņu-interviju ar Podziņu. Dažiem manā freidlistē varētu šķist interesanti.
Krievs? Latvietis? Podziņš!
Armands Puče autors 2010-07-21 11:55
„Man nav tāda pieredze kā Ozoliņam, man nav tāda būda kā Spruktam, man
noteikti nav tāda nūjas tehnika kā Ņiživijam, vai metiens kā Hartiganam...
Vēl nav. Bet es zinu, kas man ir un šajā ziņā mani nevarēs pārspēt...”
Astoņpadsmit gadu vecumā Ainārs Podziņš ir nokļuvis vietā, kas viņu uzrunā
un iedvesmo...
Kad pērn Rīgas Dinamo KHL jauno spēlētāju draftā izvēlējās Kriļja Sovetov
uzbrucēju Aināru Podziņu, maz bija tādu, kas saprata – no kurienes
uzpeldējis šāds kadrs. Pēc vārda un uzvārda – latvietis. Dzimis Jūrmalā,
taču visu savu apzinīgo mūžu nodzīvojis Maskavā. „Man stāsta, ka esmu
lēkājis pa Jūrmalas smiltīm, jūru – taču neko tādu no savas bērnības
neatceros...”
Ko Krievijas ģērbtuvē dara pretinieks?
Ainārs dzīvo kuplā ģimenē – mamma, tētis, divas māsas, divi brāļi un vēl
vecmāmiņa. Arī Latvijā viņam esot radi – onkuļi, tantes, taču satikti vēl
neesot. Par attālu radinieku viņš sauc arī Latvijas izlases aizsargu
Jerofejevu – abu dzimtas kaut kādās pakāpēs krustojoties. Vecāki ir
strādnieku šķiras – kopā rosoties kompānijā, kas ražo automašīnu riteņu
diskus. Bet uz hokeju mazo Aināru – tobrīd gan viņš skaitījies jau
nepiedienīgi vecs – astoņu gadu vecumā aizvedis tētis. „Atceros, ka man
rokās bija tādi ziemas dūraiņi, galvā ķivere – tāds modelis kā Sandim
Ozoliņam, bet nūjas nebija. Tēvs nākamajā dienā aizskrēja uz veikalu, lai
nūju nopirktu, bet pārdevējs viņam vaicā – uz kuru pusi puika spēlē? Viņš
gudro, gudro, beigās nopirka – protams, uz otru pusi... Es esmu labrocis.”
Hokejā Aināram izdodas izcelties, jo trīspadsmit gadu vecumā viņu iekļauj
Maskavas izlasē, bet kopš četrpadsmit gadiem viņš tiek pierakstīts arī
Krievijas attiecīgā vecuma gājuma valstsvienībā. Mēģiniet iztēloties, cik
bija konkurentu uz šīm vietām. „Sanācis spēlēt arī pret Latviju – turnīrus
gan neatminu, bet vārtus esmu metis... Atceros, reiz treneris ienāk ģērbtuvē
un puspajokam visu priekša norūc – sak, ko te pretinieku komandas spēlētājs
dara... Spēle vēl nebija sākusies – bija jautri, bet atzīstu – arī jocīgi.
Kad guvu vārtus, šis atkal ķircina – sak, ko tu savējo vārtos ripas met...”
Podziņš ir spēlējis kopā ar šobrīd NHL draftā novērtētiem uzvārdiem –
Kabanovs, Gaļijevs, Kuzņecovs, Teļegins... Kāpēc pašam nav izdevies tikt
starp izredzētajiem? „Nezinu. Laikam neesmu bijis gana labs... Bet NHL
draftam sevi īpaši nevirzīju. Es pat negāju uz tiem testiem, kas parasti ir
priekšnoteikumus, ja gribi, lai tevi pamana amerikāņi vai kanādieši. Arī
Krievijas izlasē mani pēdējā laikā vairs neņēma, lai gan līdz septiņpadsmit
gadu vecumam biju stabils pamatsastāva spēlētājs. Mans mērķis šobrīd nav NHL
fārmklubs – es gribu spēlēt Rīgas Dinamo. Tas noteikti ir daudz prestižāk
nekā zemās Amerikas līgas...”
Kopā ar līdzjutējiem
Kad Podziņu pērn izvēlējās Rīgas Dinamo, viņš esot staigājis kā pa mākoņiem.
„Es vienmēr esmu uzskatījis, ka Dinamo ir labākā komanda visā līgā, bet te,
pēkšņi – viņi mani paņem zem sava jumta... Ja godīgi, pēc drafta gaidīju
kādu zvanu no Rīgas, taču nesagaidīju... Varbūt viņi mani nemaz tik nopietni
nevērtēja, bet – ja izvēlējās, laikam taču kaut ko bija ievērojuši.” Maskavā
Ainārs ir apmeklējis visas Rīgas Dinamo spēles – stāvējis kopā ar latviešu
fanu kopiņu un skandējis saukļus. No tā bariņa viņam izveidojošās labas
attiecības ar daudziem dinamiešu līdzjutējiem. „Man viņi visi ir ļoti labi
paziņas, vēlos pateikties par kopā pavadītajiem mirkļiem, kas bijuši
patiešām neaizmirstami – no Rīgas līdzjutējiem patiešām izstaro spēks...
Vajadzētu viņus visus nosaukt vārdos, taču tad, atvainojiet, kāds noteikti
ātrumā aizmirstos. Tāpēc saku īsi – veči, es jūs atceros! Paldies!” Pēdējo
vārdu Ainārs pasaka latviski un pēc tam viņš nober vēl vairākas standarta
frāzes no sērijas – paldies, labvakar, sveiki... „Latviešu valodu neesmu
mācījies, taču esmu gandrīz pārliecināts – kā paburzīšos un ierīvēšos
hokejā, tā paņemšu sev skolotāju, lai to apgūtu. Tas man nebūs
apgrūtinājums.”
Bēgot no armijas
„Vēlā pavasarī braucu metro un mani pārsteidza kāds tālruņa zvans. Redzu –
numurs no ārzemēm... Paceļu un man saka: „Te zvana....Rīgas Dinamo... mani
dēli...vajadzētu satikties... tiekamies rīt pie laukuma...” Sakari apakšzemē
bija briesmīgi, pusi nesapratu, bet to, ka man vajadzēs ar zvanītāju
satikties, tas bija skaidrs. Tajās dienās Maskavā notika jauniešu hokeja
turnīrs, kur piedalījās arī abi mani jaunākie brāļi – Haralds un Zigurds.
Sapratu, ka mēs ar Dinamo cilvēku tur arī sapazīsimies. Sākumā domāju, ka
tas ir Roberta Bukarta tēvs Ralfs, taču viss izrādījās savādāk... Kad
ierados arēnā, ieraudzīju pie laukuma apmales Normundu Sējēju. Domāju, ka
esmu pārskatījies. Uzgriezu numuru, kas bija saglabājies manā tālruņa atmiņā
un aiz muguras un klausulē izdzirdu sinhronu atbildi: „Te Normunds
Sējējs...” Tas bija vēl viens neaizmirstams mirklis. Man galvā bija Kriļja
Sovetov cepurīte, bet Normunds to nocēla, iedodams vietā Rīgas Dinamo
cepurīti ar septiņpadsmito numuru. Man acis mirdzēja kā bērnam konfekšu
veikalā!” Kopš tās dienas Ainārs pie friziera nav bijis un arī Dinamo
cepurīti nēsājis vai katru dienu. „Nav sanācis laika, lai gan apsolos – par
mežoni šajā ziņā nepalikšu... Normunds mani uzaicināja uz treniņnometni, kas
manām ausīm bija kaut kas neticams. Biju soļa attālumā no sava pirmā lielā
mērķa – spēlēšanas Rīgas Dinamo”. Tajā pavasarī Ainārs Podziņš tika pie vēl
vienas zīles, kas bija kokā – viņš iestājās Maskavas fizkultūras institūtā,
hokeja treneru nodaļā. „Ja godīgi, tā bija vienīgā iespēja kā izvairīties no
obligātā karadienesta. Man Krievijas armija nevilināja, bet vaļā no tās var
tikt tikai trīs gadījumos – vai nu tu esi invalīds, psihiski nepieskaitāms
vai students.” Par studentu mūsu jaunais laikabiedrs kļuva viegli,
nokārtojot visus speciālos eksāmenus un pārliecinoši iegūstot lielāku punktu
summu, kas viņam garantēja vienu no septiņām budžeta vietām. „Man skolā bija
labas atzīmes, priekšmeti padevās, tāpēc neko daudz satraucies nebiju.
Iestājos klātienē, bet – kā būs tālāk, nezinu. Vajadzēs pasniedzējas kādā
brīdī aplaimot ar kādu ziedu un konfekšu kasti – gan jau izgrozīšos, gan jau
visu sakārtošu.”
Krekli un dūša
Rīgā viņš gribējis dabūt kreklu, uz kura būtu numurs – 69. „Tas lasās no
abiem galiem, lai kā arī to negrieztu. Maģisks skaitlis – mans laimes
cipars. Taču komanda man beigās iedeva 29. Daudz nesprēgāju, jo es jau
neesmu Ozoliņš vai Ņiživijs, kas te var kaut kādus noteikumus izvirzīt.
Turklāt, ja tā padomā – ne jau numurs nosaka spēlētāja kvalitāti. Iedod
Greckim kreklu ar jebkuru citu numuru – vai tad viņš vairs nebūs Greckis? Uz
laukuma ir jāspēlē nevis numura vai uzvārda dēļ, kad atrodas uz krekla
muguras, bet gan par to zīmolu, kas ir katra krekla priekšpusē!” Ainārs to
pasaka ar tādu patosu, ka gluži vai kamols saskrien kaklā. Pavaicāju, ko
viņš var parādīt uz ledus, kādas ir viņa priekšrocības? „Ar fizisko gatavību
man problēmu nebūs – nav runa par muskuļu masu, bet gan par sīkstumu. Man ir
visai pieklājīgs starta ātrums, domāju – labi manevrēju... Uz ledus
nepiekāpšos ne par metru! Šajā ziņā dodu garantijas: man kā hokejistam vēl
daudz kā pietrūkst, taču neviens man nevarēs pārmest nevēlēšanos vai
pašatdeves trūkumu uz laukuma. Uzcītībā un gribasspēkā mani būs grūti
pārspēt, to solu! Varu spēlēt gan kā centrs, gan malējais – šajā ziņā esmu
ļoti elastīgs.” Vai jaunais nebaidās apdedzināties? „Man nav bail no
grūtībām – ja vajag, varu nesāt un savākt ripas, ja vajadzēs, mazgāšu
ģērbtuvi un atnesīšu veterāniem ūdeni. Par sevi arī pratīšu pastāvēt. Bet,
ja būs lemts sezonu turpināt junioru komandā – spēlēšu!”
Latvija vai Krievija?
Aināram ir Latvijas pase, taču viņš jau ir iespēlēts Krievijas jauniešu
izlasē. Vai nav bijusi doma nomainīt ne tikai pilsonību, bet arī hokeja
piederību? Podziņš ietur ļoti pieklājīgu pauzi... Tad pavaicāju tieši – vai
gribi spēlēt Latvijas izlasē? „Varbūt jautājumu vajadzētu noformulēt mazliet
savādāk. Teikšu tā – man nav nekādu problēmu visas šīs versijas aplūkot,
taču es noteikti nevēlos ar kāju atvērt Latvijas hokeja federācijas durvis
un pateikt – saņemiet, te esmu... Patiesībā, mans pirmais uzdevums kā
profesionālam hokejistam – iekļūt Rīgas Dinamo pamatsastāvā. Tad būs
treniņi, spēles, atkal treniņi – katra diena kā cīņa. Tā esmu radis dzīvot,
tā mani ir audzinājuši vecāki.” Rīgai nebija viegli dabūt šo puiku savā
pusē, jo līgums ar Kriļja Sovetov viņam bija vēl uz vienu sezonu. „Tas bija
diezgan piņķerīgi, jo sākumā klubs paprasīja Sējējam ļoti lielu
kompensāciju... Taču – bija kāda nianse. Komanda bija puišiem parādā – man
konkrēti nebija alga maksāta par pēdējo pusotro sezonu. Tā nebija maza
summa. Ieminējos – ja nu es šo parādu jums norakstītu, bet jūs mani tomēr
palaistu uz Rīgas Dinamo? Maskavieši padomāja, bet tad – piekrita. Ģimenes
sapulcē tas nebija viegls lēmums, jo es taču varēju palikt Kriļjās un
mēģināt no komandas izkapāt to nesamaksāto tiesu, taču nolēmām – manas
karjeras un nākotnes vārdā... Rīgā jūtos ļoti labi, organizācija lieliska,
attieksme civilizēta. Man saka, ka te ir skaistas meitenes – apskatījos
apkārt, jā, patiešām skaistas. Lai gan tikai hokeja dēļ nedzīvoju, taču man
šobrīd galvenais ir hokejs. Nekas cits mani nenovirzīs no mērķa – Rīgas
Dinamo!” Nauda un liela pilsēta var ātri sabojāt svaigus ābolus. „Tik
aprobežots jau neesmu, lai nesaprastu apkārtējās lietas – Maskavas skola
tomēr dara savu... Taču, kas attiecas uz naudu, gribu ieviest skaidrību: es
šobrīd spēlēju un trenējos hokejā, jo to man ir devusi ģimene. Tātad – viss,
ko sasniegšu, tas būs arī manas ģimenes nopelns. Vecāki manā labā daudz ir
tērējuši, man nav tiesību tagad savai ģimenei uzgriezt muguru. Ja kaut ko ar
hokeju sākšu pelnīt, tā būs arī viņu nauda...”
P.S.
Parunājām, atvadījāmies... Novēlēju Aināram veiksmi un izdošanos. Viņš man
pavaicāja – vai būs komandā liela konkurence uz juniora vietu. Atbildēju, ka
viņš noteikti nebūs vienīgais. To varēju neteikt, jo Podziņš nav parasts vai
viduvējs vidusskolnieks. Viņš ir ļoti apķērīgs, runīgs, sirsnīgs un atvērts.
Vēl jauns, taču gudrs. Ar izcilu humora izjūtu, kas bieži vien pārklājas ar
melno krāsu – prot improvizēt un ironizēt, māk novērtēt apkārtni un
cilvēkus. Bail domāt, kas notiks, ja šim puikam patiešām izdosies... Baidos
tāpēc, lai mums nenoskaustu. Jo šādā vecumā jums nebūs lemts hokeja aprindās
satikt tik nesamākslotus cilvēkus... Daudz tādu nav. Ja vēl uz ledus tās
dzirksteles lēkās, būs jauki. Galvenais, neaizmirstiet – viņam šobrīd ir
tikai astoņpadsmit... Un vēl viens atgādinājums – nesadomājieties, ka mēs
esam ieguvuši pasaulē labāko uzbrucēju. Par tādiem kļūst, nevis piedzimst. |
|