| [Ne]bijušu sajūtu restaurācijas darbnīca jeb U. Rudaks. |
16. Mar 2009|12:12 |
Dārgums pagrābis no bibliotēkas Ulda Rudaka „Rokupācija”, lai arī es jau lasu vienu spēcīgu grāmatu, smēķējot pašķirstīju, pašķirstīju un palasīju, sāku lasīt, TĀĀ sāku lasīt! Kā desmitgadīgs puika, kas atklājis Žilu Vernu. Lasu un šķiet, ka tā ir mana dienasgrāmata, manas atmiņas ar mazām atkāpēm personu vārdos. Bet pilnīgi viss, kas man ir licies svarīgs, ko esmu jutis un klausījies ir Rudaka tekstos. Protams, es nebiju tajā laikā rīdzinieks, līdz ar to metāla „biržu” apmeklēju labi ja pāris reizes, ne katru nedēļas nogali. Arī ar „Pastnieku avēnijas” izdevēju Agni Budu nedzēru, taču vecākai māsai „Pastnieku iela” gan biju pat pietuvinātāks kā viņš. Joprojām mātei reizi gadā pārmetu, ka viņa izmetusi rūpīgi sakrātos abus izdevumus, visus. Katrā ziņā daudzi cilvēki tolaik bohēmā ir satikti, vārdus nevajag, lai nenolaistos līdz „dzelteno sīkbūtņu” līmenim komūnā ![[info]](http://klab.lv/img/community.gif) acs ,nu līdz deviņdesmito gadu otrajai pusei vismaz, jo tad jau Rudakam kā oficiāli rakstošam par mūziku bija daudz vairāk durvis atvērtas. Daži piemirsti personāži uzjundī zemapziņā izdzēstus dzīves posmus. Pats personīgi ar Uldi neesmu pazīstams, lai arī ir dzerts pie blakus galdiņiem, taču nav bijusi vajadzība pārkāpt iedzimtajai kautrībai. Un nebūtu jau ko runāt, viss ko grāmatā raksta (pagaidām esmu pusē) ir manas domas un izjūtas, bez oponēšanas nav ko runāt.
Ahahah, atcerējos vienu epizodi, Bindemanis ielīdis delfu čatā un tad sapratis, ka visapkārt ir pilnīgi stulbeņi un jābrauc prom uz Spāniju. Kā es viņam piekrītu par gāzesčatu!:D |
|