| Laiks (ir) kā smiltis. |
[3. Feb 2011|17:59] |
Kad laimībā esmu,
Ar baudu šo laiku šķiežu.
Skatos kā birst starp pirkstiem
Un šķiežu, šķiežu, šķiežu.
Saujām vien.
Pa kreisi un pa labi.
Un nelaimībā tad ceļam pilis
Ar asarām slacītas, cietinātas.
Kā gražīgs bērns upmalā,
Kur kāda cita laiks tek
Garām, virpuļos un krācēs.
Sapņu pilis un mūrus,
Kurus beigās samīdi pats.
Vai kāds cits, tuvs.
Es iznesu sienas pulksteni ārā,
Lai nedzirdētu laiku,
Lai spītīgi grozītu smilšu laikrādi.
Itkā sāc no jauna, atkal un atkal.
Māņi.
Itkā šīs trīs saujas būs klusas
Pret mana zārka vāku.
Nebūs. Māņi.
Laiks kā smiltis, pienēsājas mājās,
Pielīp pie zolēm,
Pie kailajām pēdām, mīdot savas sapņu pilis.
Gribas noskalot, ar cita laiku.
Nesanāk.
Tās žņarkst starp zobiem,
Šie daži graudiņi, sekundes vai minūtes.
Laika smiltīs var ierakstīt vārdus.
Ierakstīt un aizmirst.
Aizmirst, ka ierakstīji : „Dievs ir miris”. |
|
|