| |
[18. Jan 2011|12:04] |
|
Jūs te par neēdamām un negaršīgām lietām pļerkstējāt, ko lai saka, man tādu nav. Patiešām ēdu visu un apgreidojot ar kādu psihu garšaugu, arī ķirbju piena zupu lietu sevī ņurdēdams, gan jau. Vienkārši nereti pie izvēles iespējas, izvēlos to, kas vairāk tīk. Bet vienmēr tā nav bijis, mazas atkāpes līdz 5 gadu vecumam. Termiski apstrādātus sīpolus nevarēju ne pa kam. Tad vienreiz tēvs piededzināja "sēņu mērci". Tikai kad šķivis bija tukš, atzinās, ka mērcei sēnes nav tuvumā stāvējušas, izrādās - sīpolu mērce bijusi. Ar to arī "viss ir galvā" beidzās. Vēl īsu brīdi izvairījos no sarkanajām vīnogām un jau pieminētās ķirbju zupas, taču tiku audzināts cienīt maizīti, ko lika galdā, tas jāēd. Ak, un vēl vairākus savus agrīnos gadus izvairījos no vārītām olām un biezpiena. Tas tādēļ, ka 2 gadu vecumā iešāvu etiķa esenci (nu tik smukas pudeles bija) un pēc venozas barošanas man slimnīcā šķiet to vien stūma, trauma kā sacīt jāsaka. Pārgāja. Tagad ēdu visu, nav ne jausmas kā būtu ar pūdētām zivīm, bet riskēšu sacīt - ēdu visu. |
|
|
| |
[18. Jan 2011|12:21] |
( Puncis ) |
|
|