| Залйа гаисма jeb ceļojums uz Tukumu. |
4. Jun 2008|15:44 |
Залйа гаисма jeb ceļojums uz Tukumu.
Sen tas bija, gadus 15 kā atpakaļ, vasarā un +30ºC. Mēs trīs draugi, Cēsu profenē sadraudzējušies, ieplānojām velobraucienu ar Ģirta „pedfak” biedriem. Vispirms iepriekšējā dienā ar Klāvu no Valkas aizceļojām uz Ģirta dzimto miestu – Virbi (vai Jaunpagasts, katrā ziņa kaut kur tur) uztankoties, paciemoties, nobriest. Jā ekskursija uz Jaunpagasta šņabja brūzi, degustēts un atzīts par labu esam. Tai laikā jau nebija mums mobilie, sarunāja civilizēti pa mājas tālruni – rīdzinieki mūs gaida nākamajā dienā ap 11.00 pie stacijas pulksteņa.
Godīgi stāvam rīta agrumā dzelzceļa stacijā, nē, drīzāk pieturā, mēs trīs un četri velosipēdi. Piestāj vilciens, tas, kas ar pavadoņiem un.. .nekas nenotiek. Vagonus 5 tālāk tomēr pamanam paģirainu pavadoni, kas laikam intereses pēc atvēra durvis, lai paelpotu svaigu gaisu. Kamēr aizklunkurējām ar visiem četriem velo līdz Pareizajam vagonam, vilciens, protams svinīgi nosvilpdamies turpināja ceļu. Tajā brīdī bija skaidrs, ka jāminās vien līdz Tukums2 ar velo – nu savi 50km būs.
Aizmināmies ātri, tikai dažas mazas pīppauzes un iztukšots viens Jaunpagasta šņabis. Klāvam gan gāja grūtāk ar „saliekamo”, pareizā izvēle tomēr ir velo ar lieliem ratiem tādos pārbraucienos. :> Ak jā, par kosmiskajiem velo ar nezinciktur ātrumiem vēl neviens nebija dzirdējis, nu izņemot Start šosē un Turist. Priecīgi apsēžamies Tukums2 stacijā un ar pelnītu sajūtu izlietojam vēl vienu šņabi. Pēc pāris stundām kļūstam aizdomīgi un beidzot ( !!:D) kāds iedomājas iet apskatīt vilcienu atiešanas laikus. Izrādās sliežu remonta dēļ šodien vilciens šajā posmā vairs nekursēs. Kurzemnieks Ģirts prātīgi iesaka mīties līdz Tukums1, gan jau no turienes tomēr kursēs, tā cerīgi saka.
Sēžam Tukums2 stacijā, malkojam kārtējo (trešo?) šņabi un izskatās nekur nekas nekursēs kādu laiku. Karstums sāk svilināt un apkārtējā publika kaitināt. Pamanu sliežu remontniekus ar drezīnu (dotais bija sliežu transports ar ZIL130 motoru ). Tā kā man mute pareizajā vietā un šņabis ar galvā, kas nav mazsvarīgi, piecu minūšu laikā sarunāju ar večiem, ka paraus mūs ar drezīnu līdz Slokai. Nu ko, puikas ar atvieglojuma sajūtu ielādē veļļukus drezīnā un acīs parādās cerība.
Veči aizskrien pēc „Zilajiem kalniem” jeb ‘’Ķirzakas smaids”. Tas tāds savulaik puskruķīts šņabis bij` populārs. Uz etiķetes kaut kādi kalni, bet uzraksts tādā šriftā kā savulaik populārs latinos seriāls „Ķirzakas smaids”, ko nu mums rādīja, to ēda. Mēs ar izvelkam artavai pāris pudeles jaunpagastnieka, kā saka, par braucienu. Pēc pāris stundu iedzeršanas stāvošā drezīnā, es ar pēdējiem verbāli saprotamiem šļupstiem kautrīgi vecim uzjautāju – nu kad tad mēs brauksim? „Вон тут когда будет заля гаисма, тогда поэдем.”. Un rāda uz dzelzceļa luksoforu.
Vēl pēc stundām trijām jutu, ka zaudēju pēdējos spēkus un no vēlreiz atnestā „Ķirzakas smaida” atsakos. Atplīsu un kā pa sapņiem tikai piefiksēju, ka BEIDZOT laikam ir „заля гаисма”, jo kustamies. Pa ceļam drezīna ik palaikam apstājās un nezin no kurienes, tiešām no meža, iznāca kārtējais pasažieris. Viskolorītākais bija kāds atvaļināts pulkvedis ar visiem ordeņiem. Viņam arī bija līdzi vodka, kas bez atteikšanās iespējām tomēr bij` jādzer. Koma.
Nesapratu kā Klāvs Slokā pārlādēja no drezīnas uz eļektričku mani, Ģirtu un četrus velosipēdus, bet es savām kājām toč neiekāpu. Katrā ziņā „mazliet nokavēti”, bet aptuveni sešos vakarā mēs ieklunkurējām Rīgas dz/st. Un ziniet ko?! Mūs vēl gaidīja! No vienpadsmitiem rītā vismaz, kā jau teicu mobilie tolaik nebija mums vēl. Pa pusei kā murgā, ar iekaisušām acīm un izņemtām kontaktlēcām blisinoties, līdz manis nonāk informācija, ka mums naktsmājas paredzētas pirmajā vakarā kaut kādos Bajāros vai, nu dārziņmājas, esot netālu - 20km. Un tad Bakmanis pateica visģeniālāko, ko pēc tāda ceļojuma mūsu trijotne vēlējās dzirdēt. Nē, nevis brauksim ar vilcienu, bet „nu tad lēnām čikinam ar veļļukiem”. !!!:D Bļe ( atvainojiet), mēs klunkurēdami vēl čikinājām, pusmiglā un ....
Aj nu labi.
Nākamajā rītā šo ceļojuma atstāstu pasniedzam pārējiem. Vairāk kā stundu jautrība un apbrīna. Pārējais ceļojums, vēlāk jau salīdzinot ar tikšanu uz TO, nav pieminēšanas vērts.:> |
|