| |
[May. 7th, 2026|11:46 am] |
„Antikrista” otrajā paragrāfā Nīče postulē to, kas ir labs, slikts, laime, un apraksta šo jēdzienu saistību ar varas gribu. Labais ir viss, kas veicina varas gribu un varu, bet sliktais ir vārguma izraisīts varas gribas trūkums. Laime ir sajūta, kuru rada varas pieaugums un pretestības uzveikšana. Vārgums un varas gribas trūkums ir necienījamas īpašības, un pret vārgajiem nav jājūt līdzcietība
Galvenais kritikas apsvērums ir tas kā kristietības novēršanās no realitātes, antintelektuālisms, varas gribas nokaušana un līdzcietība pret vājajiem sagrauj dabiskos instinktus un tieksmi pēc izaugsmes.
Nīče iznīcinoši kritizē kristīgo morāli par tās nostāšanos vārgo pusē. Viņš uzskata, ka augstvērtīgu cilvēku raksturo varas griba, tieksme pēc izaugsmes un stipruma, tomēr kultūrā šādas īpašības visbiežāk tiek nosodītas, no tām baidās. Kristietība cildina un veido „vārgo, zemo un izvirtušo” tipu, kas ir pretstatā dabiskajiem instinktiem un tieksmei pēc izaugsmes. „Augstākā” tipa cilvēkos kristīgā morāle saskata ļaunumu, grēcīgumu un maldus.
Kristietība dzīves smaguma centru novieto viņpasaulē, tādā veidā atņemot smaguma centru īstajai dzīvei.
Nīče kritizē vienu no galvenajām kristīgās morāles vērtībām – līdzcietību. Līdzi ciešana pastiprina ciešanas un spēka zaudēšanu. Līdzcietība saglabā to, kam pienāktos iznīkt, un noliedz izdzīvošanas instinktus.
Nīčes morāle ir teleoloģiska, tā ir orientēta uz mērķi – varas gribas realizēšanu, cilvēku augstākā tipa izaugsmi un pārcilvēka radīšanu. Nīčem ir nepieņemama morāle, kas nav balstīta iekšējā nepieciešamībā. Nīčes morāle par labām atzīst cilvēka īpašības, kas veicina attīstību un izaugsmi. Viņš noniecina kristīgo morāli un tās līdzcietību pret vājumu, jo saskata tajā dzīves spēka noliegumu. Nīče uzskata, ka Kants ir ietekmējies no kristīgās morāles un viņa kategoriskais imperatīvs un deontoloģiskā morālfilozofija, kas vērtību piešķir tikumam, pienākumam un labumam pašam par sevi, arī noliedz dzīves spēku
Nīče lielāko daļu filozofu uzskata par priesteru mantiniekiem un dižciltīgas morāles pretiniekiem. Priesteris Nīčem ir „profesionāls dzīves noliedzējs”, un priestera tipa filozofs turpina priesteru uzsākto virzienu, apkrāpjot sevi ar „tev būs” morāli.
Kristīgā morāle ir atdalīta no realitātes, tā īstenību „vilto, padara nevērtīgu un noliedz”. Nīče apgalvo, ka kristietības sadomātie priekštati (pašpārmetumi, grēks, dažādu sajūtu reliģiskas idiosinkrāzijas interpretācija , kārdinājums) noliedz dabisko un pasniedz to kā pretnostatāmu Dievam. Kristietībā saskatāma nepatika un naids pret realitāti.
Nīče kristietību uzskata par zemākā tipa cilvēkiem pievilcīgu apmānu, kas baro viņu egoismu, bet uz augstākā tipa cilvēkiem iedarbojas nomācoši un iznīcinoši.
„Morāles izcelšanās” ievadā Nīče cilvēka dzīves pieredzi salīdzina ar miegā daļēji saklausītiem 12 pulksteņa zvaniem, kad pēc pamošanās nav skaidrs, cik zvanu ir atskanējis. Pieredze dzīves laikā tiek piemirsta un sajaucās, un tas padara mūs par svešiniekiem sev pašiem.
3 traktātos Nīče apraksta savu hipotēzi par morāles priekšstatu izcelsmi. Viņš uzskata, ka ir nepieciešama morālo vērtību kritika, lai pārvērtētu šo vērtību pašu vērtību, īpašu uzmanību pievēršot nožēlai, pašnoliegumam un pašuzupurēšanai. Nīče uzskata, ka nožēlas morāle ir dzīvi noliedzošs cilvēces drauds. Morāles priekšstatu vērtība tiek uzskatīta par kaut ko pašsaprotamu un neapstrīdamu, tomēr Ir jāizzina morāles priekšstatu tapšanas apstākļi, cēloņi un būtība, lai noskaidrotu to vērtību.
Pirmajā traktātā Nīče aplūko to kā atšķiras jēdzienu “labs/slikts” un “labs/ļauns” izpratne kungu un vergu morālē. Vārdu etimoloģijā ir saskatāms, ka sākotnējā “labs” nozīme ir bijusi saistīta ar dižciltīgo un aristokrātisko, visu, kas ir stiprs un dzīves enerģiju stiprinošs, turpretī “slikts” saistījies ar zemo, parasto un vulgāro. Tomēr ap laiku, kad noritējis 30 gadu karš, notikusi pārmaiņa uz mūsdienās joprojām pazīstamo labā izpratni.
Vergu morāle ievieš “labā/ļaunā” nošķīrumu, kurā ļaunais ir viss, kas iepriekš kungu morālē ticis uzskatīts par labo. Šīs vērtības veido vājo aizvainojums un skaudība pret dižciltīgajiem. Vergu morāle netiecas pēc atriebības ar rīcību kā dižciltīgie, bet tā vietā izveido izdomātu atriebību. Tādēļ vergu morālei sevis uzturēšanas nolūkos ir nepieciešams ienaidnieks (atšķirībā no dižciltīgo morāles, kura vēršas pret ienaidnieku un drīz pēc tā uzveikšanas par to aizmirst). Vergu morāle uzskata, ka vājie ir svētīti un iemantos mūžīgu dzīvi, tādā veidā beigās uzvarot stipros.
Otro traktātu Nīče iesāk, aprakstot aizmiršanas nozīmīgumu. Bez aizmiršanas nebūtu iespējama laime, prieks, cerības, lepnums un tagadne. Lai spētu atcerēties, ir nepieciešams ar savu gribu veidot atmiņu, plānot nākotnes notikumus un virkne dažādu spēju: spēja atšķirt nejaušus notikumus no nepieciešamiem, saprast cēlonību, novērtēt nākotnes notikumus it kā tie notiktu tagadnē, spēju skaidri zināt mērķi un veidus, kā to sasniegt.
Nīče apgalvo, ka atbildība sākotnēji ir cēlusies no pirmatnējā cilvēka pārejas uz agrāru sabiedrību, kurā bijusi nepieciešamība standartizēta, regulāra, līdzīga un tādējādi paredzama cilvēka. Cilvēkam nepieciešamās īpašības ieaudzinājusi sabiedrības morāle.
Kā visa šī ilgā cilvēka vēstures posma rezultātu Nīče redz mūsdienu emancipēto cilvēku, kuram ir brīvā griba, autonoma morāle un tiesības dot solījumus. Apziņa par spēju būt atbildīgam, spēja noteikt savu likteni pēc Nīčes domām ir kļuvusi par instinktu. Pats emancipētais cilvēks šo instinktu sauc par sirdsapziņu.
Sliktā sirdsapziņa ir veidojusies pārejā uz agrāro sabiedrību, kad dzīvnieku instinkti vairs nebija iederīgi standartizētā, organizētā sabiedrībā, tādēļ tie tika apspiesti. Sliktā sirdsapziņa mūsdienās joprojām ir vērsta pret dzīvnieku instinktiem, un Nīče uzskata, ka cilvēkiem tā būtu jāvērš pret lietām, kuras noliedz dzīves spēku un varas gribu.
Trešajā traktātā Nīče apraksta askētisko ideālu, kuram ir daudzas formas. Lielākajai daļai parasto cilvēku tas esot mēģinājums sevi redzēt kā “pārāk labu” pasaulei un cīnīties pret sāpēm un garlaicību, bet, piemēram, priesteriem tas ir viņu varas apliecinājums. Filozofiem askētiskais ideāls var likt nonākt pie uzskatiem, ka apkārtējā pasaule ir mānīga.
Askētismam mēdz pievērsties tie, kuriem dzīve šķiet pārlieku grūta, tādēļ tie vēršas pret to. Cilvēki skatās uz sevi kā grēciniekiem un soda sevi par to.
Lai arī askētiskie ideāli ir vērsti pret dzīves spēku, tie ir spēcīga gribas izpausme. Askētisms cilvēkam var sniegt sajūtu, ka viņš pats pilnībā ir savas dzīves noteicējs. |
|
|
