bija laiciņi, kad svētākais dienas brītiņš, kad varēja atnākt mājās no dienas geitām un saritināties kādam klēpī un bubināt.
tagad dienas svētākie brītiņi ir, kad uz un no darbiņa čāpoju pāri Vanšu tiltam. tā smuki un reizē patīkami vientulīgi starp mašīnu straumēm. un vienalga kāda pļecka krīt uz galvas. mīļoju.