Goba
21 July 2010 @ 10:04 pm
par klusēšanu un/jeb gobiša beidzot beidzot ieraksts...  
Roka un galva grib sadarboties.. soreiz gan ne ar otām un krāsām..bet ar burtiem. Ir atnākušas dienas,kad atkal gribas runāt skaļi. Ne decibelu ziņā. Skaļi.neko nenoslēpjot, nenoklusējot. Un tas parādās arvien biežāk. Jo cik daudz šo brīžu ir bijis, kad neesi to darījis, ir sakrajusies enerģija,kas dzen tevi stundām pavadīt vienam mežā, izdziedoties, sarunājoties ar sēnēm.vispār es labprāt ar viņām runāju. Un ar pašu mežu. Jo nenotiek nekāds brainwašings.
Tieši tā. Ir pārliecība, ka no malas nedrīkst pielaut nekādu ietekmi un spiedienu...ar vārdiem ‘no malas’ tiek domāti jopcik psiholoģiskie pašdarbnieki..
Yeah, cik daudz var dzirdēt, ka redz kādi viņiem ir draugi, kuriem izstāstot savu problēmu, viņi tikai nosaka –jā jā un bliež tālāk par savām problēmām. Bija uzradusies kādā mirklī ari izmisums,ka, pie velna- kapēc tad jātiekas un jāvalkā tāda verbālā vēmienu bagāža sev līdzi un sasssodīta cerība, ka draugs redz tur palīdzēs un savedīs tevi kārtībā. Hah, patīk man kā tas angliski skan- hope that he will fix you. Or atleast try to do that. Nu neeee. Šī doma ir pārdomāta un esmu no tādas jau kādu laiku atteikusies.. tu vari klausīties, bet lai mani analizētu...neķerties lūdzu klāt. Labāk es runāju ar savu mežu un eju tur ieskrieties. Arvien vairāk cenšos atkratīties no tādām ‘gudrām’ runām un sarunām, jo sanak vien velti iztērēta enerģija un nedod dieniņās,ja kaut kas tiek runāts par kādiem trešajiem, ceturtajiem, devītajiem cilvekiem kuru nav klāt. Patīk vienkārši tīri fakti, stāsti... bet lai tagad izpreperētu un meģinātu saprast.. piedošanu, bet priekš tā ir Kafka, Šekspīra lugas un intervijas Rīgas Laikā vai tml.,jo pašdarbniekiem nav jāeksperimentē uz dzīvu cilvēku ādas...skan stulbi,bet cerams saprotami. Jo kā gan lai dabū beigtos cilvēkus uz kuriem preperēt.
Hah.. vēl kopumā ņemot.. vispār sāk apnikt runāt. Runāt- tādā civilizētā veidā,hah. Par gudru spriedelēšanu vispār var aizmirst. Viens,kapēc tas notiek, ir tapēc, ka kārtējo reizi viss šķiet nevajadzīgi, jo visur runā par vienu un to pašu. Otrs- tas,ka neko nezinu un kapēc tad vēl runāt. Trešais ir tas, ka- ļauju jums runāt. Ceturtais- iekšiņās pārdzīvotais šķiet nu taaaaaaads,tjip personisks, lai to skaļi teiktu. Un laikam jau pēdējais- vieglāk domāt ir tad,kad ir klusums. Njaaa.
Un tapēc patīk darīt lietas,nevis runāt... un, ja kaut kur notiek runāšana, tad daudz reiz teiktais būs čukstos,lai nemulsinātu citus.
Varbūt no malas izskatās kā vienaldzība, sarunas tēmas mainīšana, kārtējā nerunāšana, mūzikas ieslēgšana... bet tā nav. Nosacīti nav. Jo ir ļoti ļoti interesanti kas notiek ar cilvēkiem un ko viņi dara un ko saka.. bet man ir iepaticies tā arī to uztvert... katram savs...nav taču vienotas formas un patiesības un tas mani sajūsmina. Pasaule sajūsmina veeeeeeel vairak kā pirms tam!
Un tagad man apnika rakstīt par nerunāšanu. Ir vēl daži punkti ko vēlētos aprakstīt...vismaz mēģināt, jo neesmu burtu pavēlnieks. Un par nākamajiem,kad vēl skaļāk gribēsies ko teikt..

p.s. nav jau tā, ka goba vispār beigs runāt un viss. bet jopcik, 26to vakaru pēc kārtas runāt par karstumu,piemēram, ir taču nežēlīgi pret sevi un citiem. ir interesanti taču nevis preparēt blakus cilvēkus, bet mīlēt tādus kādi viņi ir, jo nekad nevarēs ielīst citu ādā un saprast ko kapēc kurš dara. labprātāk daru muļķības un skaļi dziedu un runāju par fantāzijām..
nav gluži tā, ka varētu izspēlēt ainu no donnie darko kur skolotajai liek to lifeline put up in her ass, cos nothing isnt that simple in life.. bet visu kopa saliekot no šī palaga- vajag vienkāršāk, jo viss ir bijis pārak sarežģīti, ka nav vairs redzams tās skaistās vienkāršības, aiz tam runām, paliek pārak maz laika mīlestībai un mīļumam.. vardusakot daudzpunkte...
 
 
Troksnis: little ashes