yeah, es zinu ka esmu fakin dīvaina un par to nemaz runāt nav vērts.

tika lauzts jau pirmais un vienīgais solījums, ko veicu pagāšgad jaunajam gadam- vairāk mīlēt humanoīdus.
laikam jau aizlaišanās no jaungada baļļuka par to neko neliecina!
Yeeeep...abi ar minci tik ķiķinam par dārdošajiem griestiem.

yeah, jau domājos un domājos un domājos. tiešām vēlos būt tur, kur nezinu nekā. tik jāatrod vietiņa kur palikties. un tad jau vaļinājums pa pirmo!

'pavadīju vētrainu nakti. lai arī vairākkārt mēģināju kaut ko uzsākt, nevarēju ne zīmēt, ne gleznot. izgāju pastaigāties un pēkšņi atrados uz Korjentes ielas. ar mani notika kaut kas dīvains- uz visu pasauli skatījos ar tīksmi. domāju, esmu jau teicis par savu apņemšanos uzrakstīt šo stāstu no tīri bezpersoniskām pozīcijām un tagad tam sniegšu pirmo pierādījumu, atzīdamies vienā no saviem lielākajiem trūkumiem,- uz cilvēkiem, īpaši uz ļaužu drūzmu, vienmēr esmu raudzījies ar antipātijām un pat ar riebumu; vasarās nekad neesmu varējis ciest pludmales. atsevišķi cilvēki , dažas sievietes, man bijuši mīļi, citus esmu apbrīnojis(neesmu skaudīgs), pret citiem jutis patiesas simpātijas; pret bērniem vienmēr esmu izturējies ar maigumu un līdzjūtību(īpaši tais brīžos, kad piepūlēju smadzenes un lieku sev aizmirst, ka-beigu beig;as- viņi kļūs tādi paši kā pārējie); bet visumā cilvēce man allaž šķitusi pretīga. neredzu šķēršļus, lai paziņotu, ka vienīga pamanīta īpaša detaļa spēj uz visu dienu sabojāt man apetīti vai arī veselu nedēļu liegt kaut ko uzzīmēt; tas ir neticami, cik spēcīgi mantkārība, skaudība, godkāre, rupjība, alkatība, cik galu galā visas šīs īpašības, kas veido cilvēka būtību, var izpausties kāda sejā, kustībās, skatienā. un man liekas pilnīgi dabiski, ka pēc tikšanās pēriet gribēšana ēst, gleznot vai pat dzīvot. tomēr gribu jums likt aiz auss, ka šī īpašība mani nedara lepnu. labi saprotu, ka tā ir augstprātības izrādīšana, un arīdzan zinu, ka mana dvēsele daduzkārt sniegusi patvērumu mantkārībai, godkārei, alkatībai un rupjībai. taču teicu, ka apņemos šo atgadījumu izklāstīt pilnīgi bezkaislīgi, un tā es darīšu.
tātad šonakt mans nicinājums pret cilvēci likās atcelts vai uz laiku iztrūkstošs. iegāju kafejnīcā Marsoto. es domāju, jums ir zināms, ka turp dodas, lai klausītos tango, bet klausitos to tā, kā ticīgais klausās "Svētā Mateja ciešanas".'

nu kas ir?!
vai visi sāk uzpūsties no krīzes un tās bada?!?!
redz pat lielveikala durvis vienam ir par šauru!
ņenavižu!