Goba
05 July 2008 @ 06:06 pm
 
šodien ceremonijas beigās skanēja Emīla Dārziņa Melanholiskais Valsis. nenoturējos gan.
viss tik vienkārši. Ir un nav. tikko vēl lēci Ļipa Kust ļipa kust, dziedājām par mums trīs māsām, rakstīji dzimtas koku, kopi citiem kapu kopiņas sānu pie sāna. Ir un nav cilvēks, kurš iedēstīja to mīļumu uz kultūru, salika pamatus ētikā un estētikā. Mācīja mīļumu.
Un nu. Palicis tik tas padomiņš kas galviņā.

Bet tīk man tomēr riktīgas lauku bēres. māju mīļajos pakšos. sēdi, iedzer graķīti, visas tās asaras caur smiekliem un atmiņu stāstiem, atsveicināšās ar visiem radiņiem līdz nākamai reizei(ar dažiem no viņiem jau tik atkal nākamajās bērēs visticamāk(un nav zināms kāda cita vai jau viņu pašu)).Nav steigas, kā pilsētas bērēs, kur parasti tiek īrētas telpas uz neilgu laiciņu un tikai tad kad jau pirmais šērmums ir nogājis, un esi gatavs parunāties, jau jādodās prom...
Tādos brītiņos sajūties tuvs tiem vecajaiem vecīšiem- jo nav jau nekas lemts- iespējams tu izzudīsi ātrāk par viņiem.

Bet sirsniņā ir cieņa un lepnums par cilvēku,kurš tavā mūžiņā ir bijis līdzās tikai neilgu brītiņu, bet devis daudz visam atlikušajam mūžiņam. varbūt arī viņš nāks ciemos sapnī un pastāstīs ko vēl.
 
 
Troksnis: iļģi- es tev lūdzu mīļš brālīti.