Ojārs Vacietis

 

Nosauksim šīs te par kļavām,

Kas uz celiņa dzeltenas birušas.

Nosauksim tās par savām,

Kas par to, ka tās jau mirušas.

Reizēm jau tikai tad saprot

Savu, kad tas savs nomirst.

Un kļavas nekalst un aprod,

Un vēl vienu reizi nobirst.

Nosauksim to par nāvi,

Kad mēs maija peļķēs birstam

Un paliekam it kā stāvot,

Un vēl vienu reizi mirstam.

Nu, nosauksim to kaut kā

Bez vārdiem, tikai ar plaukstu,

Uz aukstas zemes bāreņiem

Pat arī ar vārdu ir auksti.

 

No nepublicētajiem 1968.gada aprīļa -maija dzejoļiem

 

KĀDA DZEJOĻA HIEROGLIFIKA

 

vispirms NOSAUKSIM sevi izdomātā vārdā,

atzīmēsim uz ŠĪS baltās papīra lapas kādu punktu,

un tā mēs iegūsim jēdzienu ‘TE’, bet nevis jēdzienu ‘tagad’,

tad pamēģināsim uz brīdi nedomāt PAR visām

uz pasaules augošām KĻAVĀM,

un, lūk, KAS ir ‘tagad’,

taču tai pašā mirklī UZ brīdi mums pazuda ‘te’

tagad iedomāsimies te, kādā konkrētā dārzā, CELIŅA malā

kādu konkrētu kļavu, kam lapas jau kļuvušas DZELTENAS

iedomāsimies, kā tās gadu desmitiem ir BIRUŠAS lejup

un NOSAUKSIM to par zemi,

bet tagad atcerēsimies visas TĀS sajūtas,

ko mēs ikdienā dēvējam PAR acīm,

šai gadījumā nevar paļauties uz SAVĀM atmiņām vien,

ja reiz mums pieder tikai TAS, kas ar mums ir noticis,

un īstenībā tas nav NEKAS īpašs,

īstenībā mēs eksistējam tāpēc, KA varam par to kādam pastāstīt,

tamdēļ tik svarīgas ir visas TĀS vēstules, dienasgrāmatas un sapņi,

tie vārdi, kas paliek pēc tam, kad domas jau MIRUŠAS,

un REIZĒM, kad domu vispār nav bijis,

tāds vārds pats par sevi JAU ir piedzīvojums,

tāpēc izvēlēsimies TIKAI tās sajūtas, kurām ir vārdi,

un TAD nosauksim to visu par pasauli,

cilvēks pasauli taču vispirms SAPROT,

un tika pēc tam to uztver kā SAVU,

un tika pēc tam, KAD ir pamodies,

cilvēks saprot, ka TAS viss nemaz nav bijis sapnis,

sākot ar to, ka katram no mums ir SAVS iemesls dzīvot,

un beidzot ar to, ka ne katrs reiz NOMIRST…

 

 

…NOSAUKSIM sevi izdomātā vārdā,

ar TO mēs pamatīgi ietaupīsim laiku,

un nedomāsim PAR to, kas mums pieder,

visbiežāk tas beidzas ar NĀVI…

 

Ilmārs Šlāpins

02.03.93