gingerhead

Man ir tik šausmīgi skumji, ka man šķiet, ka manas skumjas palēnām izplatās pa visu pasauli. Apņem visu.
Es nevaru izskaidrot šo ārprātīgo smaguma sajūtu, kas mani nospiež. Kas neļauj ne ēst, ne smaidīt, ne gulēt.
Es nezinu vai man sāp. Man ir skumji.
Nē, man arī sāp, laikam.
Sāp par to, ka viss ir tik netaisnīgi, sāp par pāri darījumiem.
Un vēl man ir trakoti žēl sevis.
Vai nu 40 gados es vienkārši sapūšu savā dzīvoklī vai ielaidīšu lodi pierē. Varbūt nemaz nevajag gaidīt 40. Varbūt tas notiks pats no sevis jau ātrāk. Varbūt nākamgad. Varbūt vēl ātrāk. Nē, nu es patiesībā nezinu vai man tam pietiktu drosmes.
Kārtējais jaunais fakinais gads, ko visi gaida kā lielo pārmaiņu laiku. Man tas asociējas ar kārtējo bezjēdzības ekstistenciālismā nolauzto gadu. Lai draugi un tuvinieki neraud. Tie, kuriem savas dzīves ir sakārtotas, kuri ir atraduši laimi un piepildījumu.
Es to nespēju atrast.
Smagums velk aizvien dziļāk bedrē iekšā un nav pat spēka no tās līst ārā. Pārgurums no mūžīgās dzīves nastas, kas nesniedz prieku pat ikdienas sīkumos.
Varbūt man jānorobežojas no pasaules un cilvēkiem. Pasaule ir slikta. Cilvēki ir slikti.
Man arī ir slikti.
Priekšā kārtējā saraustītā miega nakts. Mokas ar nespēšanu iemigt, lai gan nav spēka pat izkāpt no gultas. Pēc tam pamošanās naktī, kas ne vienmēr vainagojas ar atkārtotu aizmigšanu. Lūrēšana griestos vai ārā uz tumšo Rīgu. Uz tumšo Rīgu, kur visi laimīgi un mierā aizmiguši.