| 22.5.13 20:10 - ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) zirka - domraksts "kā es atsāku lasīt romānus"
haltūras specifika pieprasa stiept uz darbu līdz grāmatu, žurnāli, bakalaura darbu - kaut ko lasāmu, vienvārdsakot. tādi man tie darbiņi gadās. tā kā pašai visa literatūra palikusi plauktos tēvsmāmiņas mājā un līdzi ceļojuši vienīgi pusenciklopēdiski, puszinātniski izdevumi, vēl rudenī nopirktās un tad arī uzreiz uzlasītās grāmatas, kā arī b/d nepieciešamie materiāli, palūdzu kaimiņienei aizdot uz šodienu kādu romānu. viņai tādu arī, izrādās, nav, bet viens tomēr plauktā atradās gan – patrika zīskinda "balodis", maza grāmatiņa ar latvijā izdotiem romāniem tipiski neglītu vāku. neesmu lasījusi ne viņa "parfīmu", ne kādus citus bestsellerus, jo kopš vidusskolas no tādiem apzināti izvairos un lasu vienīgi ūberklasiku vai sen pazīstamus autorus.
apmēram stundas laikā alkatīgi izraujot cauri šo grāmatiņu un piedzīvojusi pārsteigumu tās beigās, sajutu milzu atvieglojumu vai drīzāk atkalsatikšanās prieku. ne jau b/d nodošana, bet spēja atkal no sirds ieburties kādā ne tik johoho daiļdarbā iezīmējusi manu atbrīvošanos no akadēmijas sloga. slogs izpaudās tādējādi, ka tāds īsts lasītprieks nebija izjusts ilgi, kopš tā drausmīgā 2.kursa 1.semestra, kura laikā bija jāizlasa turpat vai pie simta obligātās literatūras vienību, neskaitot nekur neatceltos semināru materiālus. principā es lasīju tieši tāpat kā agrāk – transportā, rindā, ēdot, dzerot, pīpējot, tikai šoreiz – histēriskās bailēs zaudēt laiku. turklāt tikai un vienīgi 18.-19.gs. pasaules klasiku un 20.gs. latviešu brīnumdarbus, nevis to pēc noskaņojuma izvēlēto bezgaumīgo eklektiku, ko pirms tam, un kurā arī ietilpa tā pati klasika, tikai atšķaidītā veidā, nevis tīrajā.
pēc sesijas ar nepacietību ķēros pie tām grāmatām, kas bija publicētas laikā, kamēr es lasot gatavojos sesijai. ja nemaldos, tie bija ingas ābeles un ingas žoludes romāni. tās bija pēdējās grāmatas, ko izlasīju ar aizrautību un baudu, bet, acīmredzot, lasāmās inerces iespaidā. pēc tam es vairs nespēju palasīt neko bez sevis piespiešanas, piesēdināšanas, uzšaušanas pa pirkstiem, interneta vada atvienošanas. akadēmija bija ļaunprātīgi izmantojusi manu lasītprieku un es to jutu. protams, es turpināju lasīt, bet lielākoties to, kas palika aiz obligātās literatūras saraksta beigām. man bija paniskas bailes lasīt kaut ko "mazvērtīgu", "ar pārejošu vērtību", "laika gaitā nepārbaudītu". un to pašu – bez tās iepriekšējās aizrautības, kura rodas no negaidītiem sižeta pavērsieniem, pazīstamiem raksturiem un citiem lasītāja uzmanību noturošiem paņēmieniem.
tiešām jauks stāsts tas "balodis". iesaku. piemērots lasīšanai garākā pārbraucienā autobusā, piemēram. un nevis "idiots". kas arī nav slikts, es to ne brīdi neapšaubu, bet lasāmviela jādozē, jāpiemēro apstākļiem un apstākļi – lasāmvielai. žēl, ka akadēmijā to nemāca un man nākas pie šādas primitīvas atziņas nonākt pašai.
viss. rīt es iešu uz bibliotēku un nevis pētīšu dižos uzvārdus uz grāmatu muguriņām, bet, intuīcijas vai ziņkāres vadīta, pagrābšu kādu no tiem izdevumiem, kurus parasti izliek stendā "romāns rudens vakaram" vai "jaunākās grāmatas", gluži kā to darīju pamatskolā un vidusskolā, un priecāšos par katru nejauši uzieto brīnumu, un bez sirdsapziņas pārmetumiem metīšu pie malas to, kas garlaikos. haltūra vēl gara, un var pagūt izlasīt daudz romānu – tam jau viņi ir domāti. |
