2x2=5 - Ģēnijs

es jau baidījos, ka tekstā, bez balss, nedzirdēs ironiju; bet tagad redzu, ka arī apakšteksts, iecerēts kā palīgteksts, estētisks mājiens, nav līdzējis aizraidīt apakšdomu, kas bija galvenā doma. nezinu, kā vēl lai runā ar tautu. tu esi netaisns pret savu inteliģenci, uztverdams manu komentāru burtiski. un galu galā arī pret manējo. tāpēc arī dzeju tika labi klausīties izpildījumā, nevis lasīt burtus. saprotamāk. tiešāk. vairs nevar nepamanīt impulsu aiz vārdiem. tas par to Bukovski, kurš ir arī tik apbrīnojams aktieris. runājot par rītvakaru, gaidu to divtik spēcīgi, jo nožēloju jau varēja būt bet nebijušo piektdienas sarunu. alternatīva nebija tās vērta. karoče, neaizmirsti ironiju. nekad, īpaši vislielākajās ķezās. un šis nepavisam nav tas gadījums. gadījumos, kas uztverami TIKAI ironiski, nekas nedrīkst to aizēnot, nekāds morāls sašutums. no kura dziļumiem, protams, arī man viss sākas. ironija vnk ir elegantāka un iedarbīgāka tā forma. es tak saku, ir jāpēta humors. jāstudē.