Daiļrade

1.9.04 18:09
Biju aizgājis uz skolu. Nu jā. Viss tas pats. Pilnīgi nekas nav mainījies. Nu jā - pēc izskata dažs labs nedaudz savādāks, bet nu prātiņa ziņā neviens nav kļuvis pieaugušāks. Visi tie paši idioti. Un ko es? Es laikam iešu līdzi. Tomēr visa vasara pavadīta ar citiem un krietni savādākiem cilvēkiem. Un es gribu ar tiem pavadīt vēl vairāk laika.

Un tā es stāvēju malā prom no visiem un vēroju. Vēroju cilvēkus ar kuriem būs kopā jāmācās. Stulbas sarunas, kuru vidū ļoti bieži pavīd debīli smiekli, kas liek cilvēkam saliekties. Un sejas kļūst sarkanas, jo izstāstītais joks bijis smieklīgs. Laikam viņi viens otram stāstīja par to kā vasarā kurš ir aizlējis acis no Moskovskaja vai 3 graudu un ko kurš labu ir sadarījis. Tas laikam skaitās forši un tā ir vēl viena lieta, kas man liek domāt, ka es tur neiederēšos. Es neesmu tāds kā viņi. Es arī tāds nevaru būt. Sēdēšu es viens kaut kur beigās. Nevēlos, lai uz mani skatās kādas sejas. Nevēlos tās redzēt.

Un mani skatās arī acis. Ļoti skaistas acis. Tomēr pamanīja malā stāvošo cilvēku. Un tas skatiens garāmejot. Tas nebija tāpat viens garāmejot. Tāpat viens. Bet nu jā - ko tad tāds kā es varu cerēt uz meiteņu simpātijām. Cilvēki jau neprot ieskatīties dvēselē. Ja būs grūti, tad centīšos bruņoties. Kļūšu par depresijā iegrimušu, nevienam nevajadzīgu cilvēku ... jo kam gan tāds kā es esmu vajadzīgs?
0 jau izteikušies ir ko teikt?