28. Septembris 2004

• 28.9.04 13:49
• Kad man nav tā (objekta, subjekta, īpašības, apziņas), tad man ir skumji un es domāju - Kāpēc man tā nav? Kad man tas ir, kad es to iegūstu, tad saprotu, ka priekš manis tas ir daudz par maz un gribu vēl. Nu es saprotu, ka dažreiz ir jāsamierinās ar to, kas ir, bet nu nespēju samierināties ar to nieciņu, kas ir. Nespēju. Vai nu ir, vai nu nav. Nespēju pieņemt to, ka it kā kaut kas ir. Vai nu ir, vai nu nav.
  
• 0 jau izteikušiesir ko teikt?

• 28.9.04 16:39
• Ja jau tu esi apzinājies, ka tēlo kaut ko, tad apzinies arī to, ka kādreiz tev nāksies par tādu kļūt. Es tēloju muļķi. Es pamazām par tādu kļūstu. Bet es vairs negribu tēlot to. Es gribu citu lomu. Vienu no galvenajām. Un noteikti ne to pašu, kas līdz šim. Varētu atteikties spēlēt teātri, bet ... bet nē. Kaut kā negribas. Man apkārt nav tie cilvēki (vismaz ne ikdienā), kuriem var atklāt kaut ko par sevi. Kaut ko, kas ir zem maskas. Savu īsto seju. Tie, kuri to ir paspējuši pamanīt tad, kad es staigāju bez maskas kā arī tie, kas skatās pāri maskai, zin. Laikam tādiem cilvēkiem arī jāļauj parādīt sava īstā seja. Līdz šim tādu ir bijis tikai .. ļoti maz. Nemēģināšu nosaukt skaitu. Nav vajadzības. Un neizrunāšos vēl vairāk. Nesapratīs mani.
  
• 7 jau izteikušiesir ko teikt?

• 28.9.04 21:38
• Pats esmu teicis - Cilvēki neslimo. Cilvēki nav slimi. Viņi tikai domā, ka ir slimi. Es pagaidām vēl neesmu iemācījies pilnīgi pretējo. Es nekad nedomāju, ka esmu slims. Vienmēr uzskatu sevi par veselu. Bet kāds mani ir ļoti iespaidojis, ka esmu slims un es patiešām tam noticēju un nav labi. Slims. Bet dzīvošu.
  
• 5 jau izteikušiesir ko teikt?