- 28.9.04 16:39
- Ja jau tu esi apzinājies, ka tēlo kaut ko, tad apzinies arī to, ka kādreiz tev nāksies par tādu kļūt. Es tēloju muļķi. Es pamazām par tādu kļūstu. Bet es vairs negribu tēlot to. Es gribu citu lomu. Vienu no galvenajām. Un noteikti ne to pašu, kas līdz šim. Varētu atteikties spēlēt teātri, bet ... bet nē. Kaut kā negribas. Man apkārt nav tie cilvēki (vismaz ne ikdienā), kuriem var atklāt kaut ko par sevi. Kaut ko, kas ir zem maskas. Savu īsto seju. Tie, kuri to ir paspējuši pamanīt tad, kad es staigāju bez maskas kā arī tie, kas skatās pāri maskai, zin. Laikam tādiem cilvēkiem arī jāļauj parādīt sava īstā seja. Līdz šim tādu ir bijis tikai .. ļoti maz. Nemēģināšu nosaukt skaitu. Nav vajadzības. Un neizrunāšos vēl vairāk. Nesapratīs mani.
- 7 jau izteikušiesir ko teikt?
- 28.9.04 16:51
-
Muļķu tēlošana ir pazīstama būšana
- Atbildēt
- 28.9.04 16:53
-
Un kļūšana par tādu?
- Atbildēt
- 28.9.04 16:57
-
Lēnām degradācija ir sākusies, man liekas.
- Atbildēt
- 28.9.04 17:00
-
Bet vai tev pašai tas patīk? Negribi mainīties? Novilkt to muļķa masku?
- Atbildēt
- 28.9.04 21:18
-
Tie, kas grib/var, tie redz cauri, tie, kas negrib/nevar - tādi paši muļķi ir
- Atbildēt
- 29.9.04 17:35
-
Tu gribi vienkārši teikt, ka tevi neuztrauc tas, ko apkārtējie par tevi domā, jo tiem kam vajadzēs domās par tevi to, kas ir jādomā?
- Atbildēt
- 29.9.04 17:36
-
Nu tas taču ir tik acīmredzami. Tā tač ir tik pamanāma maska. Tas ir kā klauns. Uz skatuves viņš ir klauns, bet nokāpjot viņš pats.
- Atbildēt