3. Septembris 2004

• 3.9.04 18:34
• Stāsts par mazo muļķa puisēnu.
  
  2. daļa
  
  Viņš valkāja masku. Bet vai tā bija maska? Varbūt tā bija vienkārši seja, kas izveidojusies balta un ar sarkanu degunu. Ieguvusi klauna izskatu. Varbūt tā bija? Vai varbūt vienkārši maska saistījās ar seju un kļuva par vienu veselu? Lai arī kā tur būtu, tad nemaina lietas būtību. Maska ir kopā ar seju. Un īstās sejas vairs nav. Tā vairs nav redzama. Tomēr šodien es sapratu, ka man šī maska nepiestāv. Ka man riebjas tas, kas ir tagad. Un es izdomāju to noplēst. Sāku, taču nespēju. Tā bija pārāk pieķērusies. Sāku no zoda, atplēsu nost gabalu. Un vēl no sejas apakšas atplēsu gabaliņu. Parādījās mana īstā seja. Manas sejas īstā krāsa. Bet visa seja vēl nav redzama. Un nebūs tik drīz. Tomēr maskas vairs nebūs. Agrāk vai vēlāk, bet vairs nebūs. Allaž esmu pabeidzis iesākto. Un šis bija iesākums.
  
• 0 jau izteikušiesir ko teikt?

• Trioloģijas noslēgums
• 3.9.04 18:46
• Stāsts par mazo muļķa puisēnu
  
  3. daļa
  
  Viņš reiz iemīlējās. Meitenē, kas ir vecāka nekā viņš. Toreiz tā bija milzīga starpība. Ļoti milzīga. Tagad nedaudz viss ir līdzsvarojies. Un tomēr tas nav dominējošais. Reiz viņš izdūra auskaru viņas dēļ, jo tad viņš būtu vecāks. Viņš sāka savādāk ģērbties. Viņš mainīja izskatu, uzskatus, lai iepatiktos viņai. Taču viss ko viņa toreiz pateica bija tas, ka mēs nesaderam pēc horoskopa. Nu ja - tas jau ir ļoti svarīgi. Ir </i>jātic</i> zvaigznēm un savam liktenim. Pff .... toreiz viņas dzīvē bija viens cits puisis. Kāds, kuru viņa nesen satika. Un arī es. Toreiz es zaudēju. Toreiz notika sliktākais, kas varēja notikt. Tiku klupināts, turklāt ar abām kājām vienlaicīgi un rokas bija saslēgtas rokudzelžos, tāpēc nebija iespējas izmantot rokas vai kaut ko citu sevis aizsardzībai. Smagi sasitu žokli un nespēju runāt. Nekas, ko es teicu, netika ņemts vērā. Viss bija lieks. Viss jau bija skaidrs bez tā. Vai viņas un tā puiša vidū kaut kas bija - to es nezinu. Nedomāju, ka tur kaut kas bija, bet mani tas nesatrauc.
  Tas bija pirmais mēģinājums. Pārāk daudz informācijas tika izpausts.
  Mēģinājums nr. 2. Atkal kāds cits bija priekšā man. Šoreiz ceļš bija tīrs. Neviens nevarēja klupināt. Viss bija tā kā tam jābūt. Biju uzvilcis ceļgalu aizsargus, lai kritiens nav tik smags. Un arī ķivere uzvilkta. Iespēja sasisties bija minimāla. Un tomēr - aizcirta biezas metāla durvis deguna priekšā. Nē, šoreiz es nesasitos. Taču durvis bija ciet. Un tur stāvēju es ar zelta paplāti rokās, taču durvis aizcirtās.
  Un tomēr nekas nav beidzies ...
  
  Tāda ir tā mazā muļķa puisēna apsēstība ar mīlestību. Neārstējama.
  
• 2 jau izteikušiesir ko teikt?

• 3.9.04 19:50
• 
  
  Tas laikam tika pierāda to, ka sieviešu Latvijā ir ļoti daudz, toties vīrieši izmirst. Cūku ir daudz, bet vīrieši izmirst.
  
• 0 jau izteikušiesir ko teikt?

• 3.9.04 22:34
• Lūk es. Lūk manas acis. Lūk mana sirds. Bet pag, tev nemaz to nevajag. Nevienam to nemaz nevajag. Es vienmēr dalos ar visiem, bet kurš dalīsies ar mani? Es vienmēr pieskatu un rūpējos par visiem, bet kad kādreiz kāds parūpēsies par mani?
  
• 16 jau izteikušiesir ko teikt?