Daiļrade

2.9.04 18:12
Es reiz parakstījos dīvainā spēlē. Toreiz es vēl nezināju, ka tā ir spēle. Un noteiktumus es arī nebīju lasījis. Iespējas arī nebija. Noteikumi ir, bet tie nav domāti manām acīm. Un ja tu pārkāpj noteikumus, tevi soda. Soda smagi. Un pats vien pie tā esi vainīgs. Pirms pāris dienām es saņēmu smagu sodu. Šodien es saņēmu brīdinājumu. Apmēram sāku apjaust spēles noteikumus. Un pirmais noteikums ir nepārkāpt noteikumus. Un izstāties arī nevar. Var tikai uzvarēt un/vai zaudēt. Un ja liekas, ka uzvarēsi, tad saproti, ka zaudējums arī nav tālu. Jau var sākt dzirdēt un sajust zaudējumu. Un kad liekas, ka tūlīt zaudēsi un varēsi iet prom, tad spēle uzņem jaunus apgriezienus. Sākas jauns aplis. Lielāks un bīstamāks. Vairāk lauciņu, kur iegūt kaut ko. Vairāk lauciņu, kuros tikt sodītam. Un katrs nepareizais gājiens, katrs mēģinājums blēdīties, katrs noteikumu pārkāpums tiks sodīts. Sodīts smagi. Bet nē. Es nevēlos tikt sodīts. Es vēlos uzvarēt vai zaudēt. Tikt cauri. Bet kas būs pēc uzvaras? Pēc uzvaras es iegūšu balvu. Un balva būs kaut kāda matērijas forma. Un ja tā būs mana, tad par to būs jārūpējas un es būšu par to atbildīgs. Un ja es zaudēšu? Tad es vienkārši došos tālāk tukšā. Bet matērijas formas. Tikai ar atmiņām no šīs spēles. Bet līdz beigām vēl ir ko spēlēt.
0 jau izteikušies ir ko teikt?