njaaaa. man pat nav ko tekt.

Kāpēc nav ko teikt? Teikt vienmēr ir ko ...

//par to dzejoli. es nevēlos publiski to rakstīt, tur ir tā problēma un es arī nezinu cilvēkus, kuriem var to uzticēt

nee vienmeer nav, par sho rindkopu runaaju- liekas mani vārdi sabojās manu iespaidu par rindkopu, liekas ka sabojaas pashu rindkopu!

nezinu par dzejoli, nevaru zināt, kas tevi lasa. nez, atļāvos tevi piedraugot, izlasiiju visu dienasgraamatu un veeleetos dzirdeet veel.- taadeelj laikam.

Pateikt vienmēr var kaut ko, bet dažreiz ir jāmāk klausīties. Un dzirdēt domas.

Dzejoli es Tev varu aizsūtīt pa e-pastu, ja gribi. Bet negribu, lai viens cilvēks to izlasa. Tad uzreiz sapratīs, kas to ir rakstījis un iespējas izlasīt pat draugu ierakstus ir ļoti plašas. Tev es varu aizsūtīt un es ticu, ka tev var uzticēties.

Vienmēr esmu atvērts tiem cilvēkiem, kas mani pievienos pie saviem draugiem. Neņemu ļaunā. Vēl? Vēl būs. Mans stāsts vēl nav izstāstīts līdz galam. Nezinu, vai kādreiz būs.

Visu nekad nepateikšu. Kaut kas vienmēr paliks.

Dzejoli aizsūtīju. Pasaki, vai saņēmi.

tikko tik atvilkos atpakalj. dzejoli sanjeemu, kad nebuushu tik meigaina, tad skaidraa staavoklii taa praatiigi izlasiishu!

Paldies!

Un tāds arī ir tas iznākums ar to āboliņu.

Viņi saka, ka tas nes veiksmi. Redzi, viņi par maz zin, lai šādi teiktu. Ne vienmēr tas nes veiksmi.

vienmeer jau buus taa- vienam nes nelaimi otram veixmi, un arii kas vienam ir nelaime tas otram kljuust par veixmi. nu atkal koks ar diviem galiem.