es ar šo problēmu cīnos. nukā cīnos, citreiz pieķeru sevi pie domas, ka patīk jau man skatīties uz savu mīļumu un teikt: ojā, tas ir mans visumīļākais cilvēks. citreiz sanāk uzsvērt to nelabo vārdiņu "mans"

Runājot tieši par savu mīļumu ir jāsaka viens - viņš Tev var piederēt ar sirdi, bet nevar būt Tavs! Otrs Tev nekad nepiederēs kā lieta.

es zinu, bet citreiz gribētos to zelta būrīša joku izspēlēt, nav jau, protams, tā labi. zini, es saprotu, ka otrs nevar piederēt kā naudas maks vai ķemme, varbūt tieši tādēļ ir baigā vēlme piesiet otru emocionāli? ekstrēmākajos variantos laikam tas beidzas ar palikšanu stāvoklī un citādām ļoti destruktīvām metodēm

Vēlme piesiet Tev rodas tikai tāpēc, ka Tu uzskati, ka Tevi nepietiekoši mīl, vai ne? :) Muļķības :) Pati saņemsi tikai tik mīlestības, cik pati dosi ;)

klāusies, tu mani vienā setā atkodi, bonusā vēl to nodefinēji labāk nekā es ;)

Visi esam cilvēki ;)

protams, bet kaut kā nedaudz dīvaini, ka tev no pāris teikumiem visu situāciju izdevās paskaidrot daudz labāk nekā man, to visu izdzīvojot!

Acīmredzot, visi saskaramies ar vienām un tām pašām problēmām.