kamēr pie valsts vadīšanas netiks sievietes, nekas labs nav gaidāms.

tikai ne tādas, kā petravičas un kas vēl ne, kas nostājas vēstures nepareizajā pusē. i mean, srsly, kam galvā jādarās [..], bet tas ir cits stāsts.

tagad mums būs atkal kaut kādi veci vīrieši pie varas, kas dzimuši pagājušā gada piecdesmitajos gados, kuru jaunība bija sešdesmitajos (vai septiņdesmitajos, bet tas nav līdzējis, jo viņi ir vīrieši; un psrs, for fucks sake). ir taču skaidrs kā diena, ka viņi ir tajā vecumā, kad viņiem ir viens pīpis par citu cilvēku, pat ja tie ir savi tautieši, vajadzībām. viņiem bija vienlaga pirms vecumdienām, un ir vienalga tagad.

labi, prezidentam diez ko liela teikšana nav, tas vienīgais mierina.

anyways, we are all doomed.

šlesers dzimis 70. gadā, bāc, we are all totally doomed, viņš vēl ilgi grozīsies apkārt.

bet kas ieņems ministru prezidenta vietu? aaargh, this is so depressing. visi ziņu portāli varētu izčibēt un palikt tikai grāmatas.

tā kā šodien brīvdiena, ko es uzzināju 6:26 ar īsziņu no darba un ar vēl kādu kaudzīti whatsapp ziņu no bērnudārza un vēl no darba, tad varēju bez bēdu iet uz donoru dienu.

tās agrās īsziņas iztraucēja manu izskaitļoto 8 h miegu, saules šodien maz, sajūta - neizgulējusies.

donoru dienu izlēma apmeklēt laikam vismaz trīs reizes vairāk cilvēku, nekā parasti.

anyways, labāk koncentrēties uz to, ka šī būs īsā nedēļa.

lai arī palika mazāk laika izdarīt darbus līdz piektdienai.

šodien noskatījos goodfellas pirmo reizi. sanāca tāda kā reja l. pieminēšana.

bet vēl arī sanāca, ka roberta de niro varonim te bija iesauka

the irishman.

lai arī es dodu priekšroku papīra grāmatām un bibliotēkai un esmu arī diezgan pacietīgs cilvēks, kā jau sievietes audzinātas, citreiz tomēr ir labi, ka ir kindle un interneta maksājumi.

tikai traucē koncentrēties kaimiņa zāles pļaušana aiz loga.

traucē koncentrēties jebkam.

es esmu mācījusies diezgan daudzās skolās, bet atceros labi ja trešdaļu (a moš ceturtdaļu) no visiem klases un kursa biedriem kopā ņemot.

pamatskolu atceros visskaidrāk, tur gandrīz pat pa vietām redzu, kur kurš sēdēja.

vidusskolā jeb ģimnāzijā jau švakāk atceros, mācījos tur trīs gadus. švakāk atceros vai arī mūsu tur tiešām bija tik maz? puišu bija maz, tas točna. man vienmēr trāpījušās klases, kur puišu bija daudz, daudz mazāk, nekā meiteņu.

un, akjel, universitātes! no latvijas universitātes gandrīz vispār nevienu neatceros (mācījos gadu). no vidzemes augstskolas drusciņ labāk, bet tur mūsu tiešām nebija daudz. noup, meloju, atceros kādus 4 vai 5.

nē, četrus. mācījos arī gadu, vai pat pusgadu, neatceros. (apmēram te es sapratu, ka ideja "iet mācīties to, kas interesē" ir galīgi garām, jo interese var arī pazust procesa gaitā; which it did.)

un tad nākamie pieturpunkti - koledža, universitāte un augstskola - visi sajukuši vienā putrā, jo ar daudziem kopā mācījos vienā vai otrā, vai trešā.

bet kas bija tie pārējie cilvēki?!

neatceros.

ir tikai otrdiena, bet es jau esmu nogurusi un nezinu, kā gan spēšu atpūsties pa divām brīvdienām.

vainoju to, ka iepriekšējo sestdien bija darbadiena un svētdien - ciemiņi (nekādas iedzeršanas, un tik un tā).