|
gada nogalē, kad es pilnā apņēmībā taisījos neko nedarīt un sēdēt mājās, pie manis uzprasījās ciemos divas tantes. nu kā, nevis uzprasījās, bet tā, ielūgumu negaidot, pateica, ka varētu iebraukt pie manis pēc darba. es saku, ok, bet vienīgi uz galda man nav, ko likt, man ir tikai šprotes. viss normāli, kurš tad tur daudz ēdīs, kaut ko viņas paķers līdzi. atnāk pulkstens astoņi, un pie manis ir sabraukuši deviņi radagabali (labie radagabali), uzklāts galds ar ēdienu uz veselu bataljonu, un pilnai laimei - bērnam pat bija, ar ko spēlēties. un man bija, ar ko runāties.
visums man vispār sūta cilvēkus tagad.
acīmredzami, ar dažiem ceļš ir noiets, mūsu laiks kopā ir beidzies, tā teikt. vienu mēs visi zinām, bet otrs bija negaidīts notikumu pavērsiens, biju vīlusies, bet uzņemu to diezgan viegli, iespējams, tāpēc, ka, visums sūta man cilvēkus tagad.
|