¡mantequilla!
Sep. 10th, 2012 | 10:33 pm
Tikko starp mani un saimnieci (bulgārieti), kas šad tad piedāvā vakariņas, noritēja burvīga saruna:
- Neesi redzējis zobu kociņus, dēliņ, man likās, tepat kaut kur bija.
- Vispār kaut kur, šķiet, tiešām bija.
Skatāmies plauktos, es izraustu atvilktnes, skatos pa malām.
- Kaut kur tepat bija jābūt. - Pauze. - Varbūt es tos redzēju Varnā? - viņa min.
- Varbūt tu tos redzēji sapnī, - es bilstu.
- Nē, sapnī gan ne. Sapnī ne.
Es nez kāpēc itin labi varu iedomāties zobu bakstāmos kociņus sapnī. Bet laikam saimniece ir pārāk normāla, viņa vai nu sapņus neatceras, vai arī nespēj noticēt, ka tie varētu ievīties nomodā.
- Neesi redzējis zobu kociņus, dēliņ, man likās, tepat kaut kur bija.
- Vispār kaut kur, šķiet, tiešām bija.
Skatāmies plauktos, es izraustu atvilktnes, skatos pa malām.
- Kaut kur tepat bija jābūt. - Pauze. - Varbūt es tos redzēju Varnā? - viņa min.
- Varbūt tu tos redzēji sapnī, - es bilstu.
- Nē, sapnī gan ne. Sapnī ne.
Es nez kāpēc itin labi varu iedomāties zobu bakstāmos kociņus sapnī. Bet laikam saimniece ir pārāk normāla, viņa vai nu sapņus neatceras, vai arī nespēj noticēt, ka tie varētu ievīties nomodā.