***
Sep. 20th, 2011 | 07:29 pm
skatoties uz ekrāna labo augšējo malu, es 'izžurnalēties' vietā redzu 'izgulēties', mācību maraþons sāk uzņemt apgriezienus, lasāmgabals nomaina lasāmgabalu, lekcija - lekciju, baznīcas tornis zvana, pulkstenis melodiski bambina, kuģi no rītiem ostā pūš tauri; domas kā gaismas viļņa apdullināti tarakāni aizskalojas kur kurā, triceklīgas kā zirnekļi tās aizgrīļojas prom apziņas kaktos, aizputekļo. ir kaut kādi pieturas punkti, tādas retas laternas tumšā, vējainā parkā, kaut kādas stacijas, kurās uz brīdi ieiet apsildīties, baseina ūdens maigais zaļums un siltās skaujas, dažas atmiņas, pie kurām atgriezties, paņemt pie sevis, piespiest pie krūts un palaist atkal vaļā, jo nekas jau nav uz palikšanu, ne sienams, ne turams - skārienjutīgas zeķubikses, acis, liela autostāvvieta, no kuras grūti atrast izeju, somietes blondie mati un gadu veca meitenīte-rāpulīte vārdā sāga, ko brīdi paturēt un tad atdot mammai, jo pie mammas ir vislabāk, vai ne, sādziņ, es viņai saku tīrā latvian kieli, un viņa pasmaida.