Le temps retrouvé. NP 4: 474-75
May. 4th, 2007 | 02:05 pm
Ce travail de l’artiste, de chercher à apercevoir sous de la matière, sous de l’expérience, sous des mots quelque chose de différent, c’est exactement le travail inverse de celui que, à chaque minute, quand nous vivons détourné de nous-même, l’amour-propre, la passion, l’intelligence, et l’habitude aussi accomplissent en nous, quand elles amassent au-dessus de nos impressions vraies, pour nous les cacher entièrement, les nomenclatures, les buts pratiques que nous appelons faussement la vie. En somme, cet art si compliqué est justement le seul art vivant. Seul il exprime pour les autres et nous fait voir à nous-même notre propre vie, cette vie qui ne peut pas s’« observer », dont les apparences qu’on observe ont besoin d’être traduites et souvent lues à rebours et péniblement déchiffrées. Ce travail qu’avaient fait notre amour-propre, notre passion, notre esprit d’imitation, notre intelligence abstraite, nos habitudes, c’est ce travail que l’art défera, c’est la marche en sens contraire, le retour aux profondeurs où ce qui a existé réellement gît inconnu de nous, qu’il nous fera suivre. Et sans doute c’était une grande tentation que de recréer la vraie vie, de rajeunir les impressions.
Mākslinieka darbs, cenšoties sazīmēt ko atšķirīgu aiz priekšmetiskā, aiz tā, ko slēpj pieredze un vārdi, ir kas pilnīgi pretējs mūsu ikdienas pūliņiem, ik minūti cenšoties novērsties no savas patības, pieliekot šim darbam punktu savas patmīlas, kaislību, prāta un paradumu vārdā, un tas viss krājas pār mūsu patiesajiem iespaidiem, lai tos pilnībā noraktu priekšrakstos un praktiskos mērķos, ko mēs aplam dēvējam par dzīvi. Īsi sakot, vienīgi šī sarežģītā māksla ir dzīva. Tikai tā kaut ko parāda citiem un liek mums pašiem saskatīt savu dzīvi, šo dzīvi, ko pats nevar "novērot", jo novērotais šķitums ir jāskaidro, nereti jāsaprot ačgārni un lielās grūtībās jāatšifrē. Bet darbu, ko ir paveikusi mūsu patmīla, kaislības, pakaļdarinātājs gars, abstraktais prāts un mūsu paradumi, māksla vērtīs par nebijušu, liekot mums doties atpakaļgaitā, atgriezties dziļumos, kur atrodas patiesi esošais, ko neesam iepazinuši. Un tas katrā ziņā ir liels kārdinājums – dzīvot jaunu, patiesu dzīvi, redzēt visu jaunām acīm.
Mākslinieka darbs, cenšoties sazīmēt ko atšķirīgu aiz priekšmetiskā, aiz tā, ko slēpj pieredze un vārdi, ir kas pilnīgi pretējs mūsu ikdienas pūliņiem, ik minūti cenšoties novērsties no savas patības, pieliekot šim darbam punktu savas patmīlas, kaislību, prāta un paradumu vārdā, un tas viss krājas pār mūsu patiesajiem iespaidiem, lai tos pilnībā noraktu priekšrakstos un praktiskos mērķos, ko mēs aplam dēvējam par dzīvi. Īsi sakot, vienīgi šī sarežģītā māksla ir dzīva. Tikai tā kaut ko parāda citiem un liek mums pašiem saskatīt savu dzīvi, šo dzīvi, ko pats nevar "novērot", jo novērotais šķitums ir jāskaidro, nereti jāsaprot ačgārni un lielās grūtībās jāatšifrē. Bet darbu, ko ir paveikusi mūsu patmīla, kaislības, pakaļdarinātājs gars, abstraktais prāts un mūsu paradumi, māksla vērtīs par nebijušu, liekot mums doties atpakaļgaitā, atgriezties dziļumos, kur atrodas patiesi esošais, ko neesam iepazinuši. Un tas katrā ziņā ir liels kārdinājums – dzīvot jaunu, patiesu dzīvi, redzēt visu jaunām acīm.