caur tīkliem uz zvaigznēm

Feb. 13th, 2007 | 05:50 pm

vakar pirmo reizi peec 9. klases tu uzdancoji pie griestiem, bet es spēlēju volejbolu turpat uz zemes. cik saistoša spēle, laiks aizrit nemanot. ilgs laiks. manas serves tukšumā. man likās, es situ tev. piedod, ja vari, bet tas ietilpst tavām vajadzībām izstrādātajā programmā "get some life".

neizturamas digresijas, piedod, piedod. back to volley - biju totāli aizmirsis noteikumus, laikam arī īstās kustības. kā tāds lohs, kam tek čuriņa, es nokritu un nobrāzu elkoni. nogāzos ar dobju būkšķi, sajutu trulas, līdz mielēm pazīstamas sāpes. kāds labticīgs toms jautāja ça va ? (kā tev iet?) ui, tu tiešām gribi zināt? nē, es tevi pasaudzēšu, pārāk liela detalizācija ir asociāla, n'est-ce pas?, tāpēc saņem savu ça va aller, ies, viss reiz ies. iet jau tagad. gulbji, padebeši, ledus. es piecēlos un ieraudzīju zvaigznes. daudz zvaigžņu, ieskanējās sirēnas, un tu stāvēji pie ratiem. tīkla otrā pusē.

un tad es redzēju visu telpu tīkliem klātu. mēs pināmies pa tiem kā mušas bez sajēgas, bez saprašanas. mēs žņaudzāmies. man likās, šie tīkli ir manas domas, tavi vārdi. tavi slimie vārdi kā patiesībā pūžņojošas acis. tu teici, ka gribi nomirt, tu rāvies uz otru pussy, bet es tik un tā biju tavā pusē. es teicu, ka tevi vilkšu, bet tev būs jāpalīdz. negaidi no manis brīnumus, identificēšanās ar dieva plānu ir tavs darbs. wer kommen will, ist herzlich willkomen. wer nicht kommt, ist selber schuld.

saite | ir ko teikt {1} | Add to Memories