krustcelēs (vēstule sandrai)

Jan. 26th, 2007 | 06:44 pm

Es drukāju Tev vēstuli, ko nekad nenosūtīšu. Atceries, savulaik tādas rakstījām skolā. Vismaz es rakstīju. Par Tevi nezinu. Es jau Tevi nemaz nepazīstu tik ilgu laiku.

Es sēdēju melnā Volvo, bet Tu - baltā Mersedesā. Spīdēja saule un luksofora sarkanais signāls. Domājot par Tevi, varētu teikt - visnotaļ simboliski. Tikai nepārproti, mīļā S., tas nav sarkanais lukturis, nav arī sarkana lupata, drīzāk - stopsignāls. Klausījos, kā Perahia spēlē Scarlatti. Jau kādu simto reizi. Simt soļu uz iekšu, simt soļu tuvāk. Man neapnīk. Kas skanēja Tev, nezinu. Varbūt Roxette. Varbūt klusums.

Piedod, bet pamanīju Tevi par vēlu. Es Tev uztaurēju. Mēs saskatījāmies - varbūt tikai sekundi. Es gribēju atvērt logu un teikt [...], bet luksoforā jau dega zaļā gaisma. Ja gaisma vispār deg. Tu tikli pasmaidīji un kautri novērsies. Atbilstoši satiksmes noteikumu prasībām mēs nogriezāmies katrs uz savu pusi. Mēs satikāmies bez sekām. Touchless communication - mēs papeldējām viens otram garām kā zivis akvārijā. Šī epizode vēl brīdi eksistēs šai ierakstā, manā apziņā, un tad izgaisīs aizmirstībā.

saite | ir ko teikt | Add to Memories