aptumšotā versija - August 22nd, 2006

jau
redzu
autobuss
salkani silts
savas durvis veŗ
bet miljoniem domu
man galvā šaudās miljo
niem vulkānisku putekļu grīs
tēs vērpjas un es starp tiem slē
pjos kā vilnis aizmirstas mīlestības
apdzisuši naidi neizjusta nožēla paist
un pāri visam spīts negrib un negrib gaist
vējš plašumos ieskrējies aptracis virsū brūk
un triecas man sejā ar iekarotāja spēku vējš ak vējš
esi jau iekarojis atslābsti rimsties paturēt nevari vēl
tu neesi tukšā jo tūlīt es iekliegšu tevī tu zini man žēl
pāris necenzētu lūgšanu vārdus tad skriešu debesīs klausīties dārdus