neticu, ka tā var izgaist
Jun. 6th, 2006 | 05:26 pm
kādreiz es ticēju daudz kam. sev, tev, viņai, viņam, mums, jums, viņiem un viņām. arī dievam. bet tad pamazām manī iezagās šaubas. es sāku neticēt tam, ko stāsta lekcijās, raksta grāmatās un žurnālos. es paretināju šo vietniekvārdu ķēdi, vairs tik akli uz visu nepaļāvos. piemēram, mani vairs nešausmināja edgara alana po stāsti. apraksti par kādu, kurš, akā tupēdams, nosirmoja vienā naktī. es domāju, ka cilvēks nosirmo pakāpeniski. bet piektdien, pagājušo piektdien notika kaut kas tāds, kas lika revidēt man savu ticību literatūrai. es vienā naktī nosirmoju, un tagad man pusgalva ir sirma. šausmas pārņem, iedomājoties, ko, mani ieraugot, teiks mana MAMMA!!!