(no subject)
Apr. 3rd, 2006 | 04:20 pm
oma: drained
ausiis skan: Ldw van Beeth, Piano Son. in D major Op. 10 No. 3
brīnišķīgs rīts, pareizāk, priekšpudiena, migla klāj zemi un saule spiežas cauri mākoņiem. rīta kafija un cigarete un kārtējo reizi paviegls, bet nejauks, tirdīgs žēlums pret savu darba devēju, jo šai vēlajā stundā es vēl aizvien esmu mājās. apzināti tukšajā wohnung'ā skan guldas spēlētā bēthovena sonāte, 'largo e mesto', manās ausīs jo īpaši 'mesto', es gremdējos atmiņās par savādo sapni, kas varbūt ir vēlīnās augšāmcelšanās iemesls.
beidzot biju tur nonācis, psihenē, it kā kļūdas pēc, it kā no policijas, "lai precizētu faktus" (kādus, neatceros), bet ikviens pārpratums un nejaušība taču atklāj likumības, ikviens joks, pat visļaunākais, slēpj daļu patiesības. šai ārpuslaika valstībā mani visvairāk pārsteidza, cik normāli ir tajā ievietotie pacienti, izņemot vienu vīru, kas centās visiem iespert. un aizkustināja kāda padzīvojusi kundzīte, sanitāre, kas piesardzīgi sēja man kopā rokas ar makšķerauklai līdzīgiem pinekliem, ar vienu sānu piespiedusies pie gultas, un drebēja. bailēs? droši vien, bet man šīs trīsas šķita gandrīz jutekliskas - ir satraucoši dzirdēt apkalpojošā personāla sirdspukstus.
beidzot biju tur nonācis, psihenē, it kā kļūdas pēc, it kā no policijas, "lai precizētu faktus" (kādus, neatceros), bet ikviens pārpratums un nejaušība taču atklāj likumības, ikviens joks, pat visļaunākais, slēpj daļu patiesības. šai ārpuslaika valstībā mani visvairāk pārsteidza, cik normāli ir tajā ievietotie pacienti, izņemot vienu vīru, kas centās visiem iespert. un aizkustināja kāda padzīvojusi kundzīte, sanitāre, kas piesardzīgi sēja man kopā rokas ar makšķerauklai līdzīgiem pinekliem, ar vienu sānu piespiedusies pie gultas, un drebēja. bailēs? droši vien, bet man šīs trīsas šķita gandrīz jutekliskas - ir satraucoši dzirdēt apkalpojošā personāla sirdspukstus.