aptumšotā versija - March 7th, 2006

man dauzās sirds. kārtējo reizi kaut ko nezina sirds. šoreiz to, vai viņš, mans jaunākais brālis, trešais tēvadēls, tiks cauri lidostas gaņģiem. vai, anonīma robežsarga uzrunāts un aplam par bīstamu ieskatīts, mēms un dumjš, nokļūs kādā no gaiteņiem ar spoguļu sienām.

 

 

tādiem kā manas darbvietas ēka. greizo spoguļu karaļvalsts, kurā maldās ne viens vien. šorīt, kad izkāpu no auto, pie sienas citrondzeltenā gaismā vizēja signāls: "danger d'intoxication. arrêter le moteur. quitter le garage." es bieži tā šeit jūtos. respektīvi, smoku. tu nekad?

 

man sirds dun kā toreiz sendienās pirms uzstāšanās starptautiskā konferencē. pirms neinteresantu runu tulkošanas stīvai, svarīgai auditorijai. es neesmu klints, tikai tilts, uz kura balansē manu vārdu nedrošā pils. un nedrošība slēpjas nevis saprašanā, bet koncentrēšanās spējā, kas sarūk apgriezti proporcionāli runas garlaicīguma pakāpei. bet to gan nevienam nesaki, ok?

 

tālākais gandrīz nav aprakstīšanas vērts, bet nu pabeigtības vārdā, lūdzu. pēc mokošas pusstundas gaidīšanas viņš tomēr iznāk laukā. mēs braucam uz kalniem. uz gandrīz salkani skaistu ciemu uz šveices un itālijas robežas. tas viss jau ir bijis. brālis paliek viesnīcā dzert aliņu. viņam ir bail no aukstuma un augstuma. mani gaida slēpošana vienatnē. es esmu ar mieru pieciest diskomfortu, lai tiktu 4 kilometrus tuvāk saulei. aukstums man neko nevar padarīt. augstums jūsmina. tāpat doma, ka līdz itālijai ir tikai 20 minūšu slēpojums.

nupat džimā es pēkšņi un pilnīgā bezsakarā atcerējos epizodi ar ļeņinu zem ledus. tas bija sen, padomju ēras norieta periodā, kad man bija divpadsmit gadu, bet šī atmiņlauska iegriezās manī tik skaudri, it kā tas būtu noticis pavisam nesen.

mēs ar patēvu braucam uz lauku māju, jo mamma, ignorējot pat viselementārākos konsultatīvās demokrātijas principus, viņam bez vārda runas piekrīt, ka pāris tur pavadītu dienu nākšot man par labu – disciplīna, fizisks darbs, svaigs gaiss utt. nez kāpēc viņa iedomājas, ka es, cita starpā, tad vairs nebastošu skolu. nez kāpēc viņa domā, ka es nedomāju.

esmu palaidis garām vienīgo bēgšanas iespēju, ko man sniedz providence, sūtot pār manu uzraugu ne visai pamatīgu un ilglaicīgu snaudu, proti, iespēju izkāpt citā stacijā, aizraujoši stopēt da jebkādā virzienā, pārbaudīta metode, vienmēr ir bijis interesanti.

bezcerīgas nolemtības pārņemts un spītīgi klusēdams, es eju patēvam blakus. mēs ejam pa divām traktora sliedēm. ir novembris, sniega nav, dubļi ir apsaluši, visi koki ir nosarmojuši, viss pamiris šai pamestajā nostūrī, tikai zem kādas peļķes ledus man pretī veras vecās prostitūtas iļjiča lillā drukātais vaigs. tam laikam liela nauda, divdesmit pieci rē. lieki piebilst, ka tie nokļūst viņa kabatā. ar tekstu "malacis, tā nauda mums ļoti noderēs". tagad varat izdarīt secinājumus par bērnības traumām.